Latvijas attīstību traucē bezdarbs un darbaspēka izbraukšana uz ārvalstīm. Sarunu līmenī valdība un novadu domes cenšas to atrisināt. Realitātē gan ir citādāk.
Piemēram, Bauskas novada domē nosacīti varētu pieņemt, ka cīņa ar bezdarbu ir jauno amatu ieviešana. Tomēr šeit joprojām strādā personas, kas saņem pensijas, bet vada novada domes uzņēmumus.
Saprastu, ja valstī būtu milzīga ekonomiskā aktivitāte un darbaspēka trūkums, tad nebūtu jābrīnās, ka uz darba vietām aicina pensionārus. Tiesa, unikāla situācija jau gadiem ir pedagoģijas jomā, bet tur jaunie diemžēl nevēlas paši strādāt. Rezultātā mācību iestādes regulāri meklē jaunus darbiniekus un spiestas aicināt strādāt jau pensijā aizgājušos skolotājus.
Toties nav skaidrs, kāpēc pensionāriem jāturpina strādāt vadošos amatos. Tā tas nav tikai Bauskas novadā, bet it visur Latvijā, jo īpaši – medicīnas un izglītības jomā. Turklāt tas nav stāsts par maziem ienākumiem, kuru gadījumā būtu saprotams, ka pensionārs mēģina piepelnīties pie
Latvijas standarta pensijas, kas ir no 75 līdz 220 eiro. Uzņēmumu vadītāji saņem tāda apjoma pensijas, par kurām vairāk nekā 90 procenti Latvijas iedzīvotāju var tikai sapņot.
Nav brīnums, ka labi speciālisti dodas uz ārzemēm. Kaut vai tepat Bauskā – kadru mainība, ik pa brīdim tika meklēts pašvaldības IT kompetenču centra vadītājs, kamēr šo centru vispār likvidēja, bet pensionāri turpina vadīt pašvaldības uzņēmumus. Kāpēc riskēt ar jaunu vadītāju iecelšanu, ja visu veiksmīgi var sarunāt ar vecajiem?
