Bauskas rajona Padome nolēmusi izveidot Jaunatnes lietu konsultatīvo komisiju.
Bauskas rajona Padome nolēmusi izveidot Jaunatnes lietu konsultatīvo komisiju. Tās darbības mērķis – analizēt, vērtēt un izstrādāt priekšlikumus jaunatnes politikas un stratēģijas veidošanai pašvaldībās.
Lēmuma projektu rajona Padome 15. oktobrī nepieņēma un nodeva rajona Skolu valdei koriģēšanai. Padomes loceklis Jānis Pelsis ierosināja pārskatīt konsultatīvās komisijas sastāvu un iekļaut tajā vairāk jauniešu. Lēmuma projektā paredzēts, ka komisijā darbosies 15 cilvēku. Paradoksāli, taču izvirzīto kandidatūru vidū ir tikai viens jaunietis – Bauskas 1. vidusskolas 12. klases skolnieks Oskars Visockis. Pārējo komisijas locek- ļu vidējais vecums – apmēram 45 gadi. Ir cilvēki, kuri spēj jauneklīgi domāt, arī sasniedzot 60 un vairāk gadu, bet runa šoreiz nav par vecumu. Kam gan citam, ja ne pašiem jauniešiem, būtu jāizstrādā priekšlikumi un stratēģija jaunatnes politikas veidošanai? Piedāvātais komisijas modelis neviļus liek domāt, ka atkal veidojas pēc «veco, labo» laiku parauga sastādīta autoritāra struktūra, kuras darbībā varētu dominēt princips «atļaut vai aizliegt». Kā nu kurā situācijā ērtāk. Kāpēc, piemēram, Bauskas pilsētas Tautas namā vairs nerīko diskotēkas? «Lai nekas slikts nenotiktu,» vaļsirdīgi atzīstas administrācija. Jaunieši var protestēt, cik viņiem tīk – tāpat nekas nemainās. Pieaugušo neapzinā- tās bailes no cita domāšanas veida, no atšķirīgas pasaules uztveres konfrontāciju vēl vairāk saasina.
Žurnālists Gints Grūbe publikācijā žurnālā «Rīgas Laiks» raksta: «Socioloģiskie pētījumi liecina, ka Latvijā vērtības visvairāk atšķiras paaudžu starpā un visstraujākā vērtību maiņa norisinās vecuma grupā no 20 līdz 29 gadiem. Jo tieši šai grupai sociālās, materiālās un uz individuālismu orientētās vērtības šķiet nozīmīgākas nekā citās vecuma grupās.» Autors min vēl kādu svarīgu faktu – deviņdesmitajos gados strukturāli mainījusies pāreja no jaunības fāzes uz pieauguša cilvēka dzīvi. Brīvprātīga izglītība, konkurence darba tirgū, iespēja iesaistīties pilsoniskās sabiedrības struktūrās un saimnieciskajā dzīvē deviņdesmito gadu paaudzei ievērojami atšķiras no astoņdesmito gadu situācijas.
Kāpēc mēs ietiepīgi nevēlamies to atzīt un izmisīgi cenšamies padarīt jauniešus līdzīgus sev? Viņi spēj patstāvīgi domāt, analizēt un spriest. Jauniešiem ir pietiekami skaidra nākotnes iespēju izpratne un veidi, kādos tās sasniegt. Varbūt, ka viņiem nav vajadzīgi aizbildņi, kas laiku pa laikam brīdinoši pakrata ar pirkstu.
