Latvijā no vīrieša cienīgiem amatiem pirmajā vietā esot uzņēmuma vadītājs (direktors), tālāk – autovadītājs, celtnieks.
Latvijā no vīrieša cienīgiem amatiem pirmajā vietā esot uzņēmuma vadītājs (direktors), tālāk – autovadītājs, celtnieks. Turpretim sievietes tradicionāli esot grāmatvedes, sekretāres un pārdevējas. Tas secināts Labklājības ministrijas (LM) uzdevumā sabiedrības SKDS nesen veiktā aptaujā par dzimumu līdztiesību darba attiecībās.
Mēs pārāk neaktīvi cīnāmies par savu vietu un tiesībām ieņemt līdzvērtīgus amatus un atalgojumu kā vīrieši. Tas nekas, ka tieši sieviešu ir vairāk Nodarbinātības valsts aģentūrā reģistrēto darba meklētāju pulkā. Vajadzētu būt aktīvākām, tad klātos labāk, tāds bija LM viedoklis, iepazīstinot ar pētījumu un jauno sabiedrības informēšanas kampaņu “Varbūt abi?”.
Jautājuma zīme nosaukumā tomēr vedina domāt, ka arī ministrijā viedoklis nav vienots. Sievietes, darbu meklējot, tiešām ir mazāk izvēlīgas nekā vīrieši. Ko viņām darīt, ja bērni prasa ēst?
Bērni, baznīca un virtuve (Kinder, Kirche, Kuche jeb trīs slavenie “K”) sākotnēji bija vienīgās jomas, kur sievietes drīkstēja izpausties. Līdztiesības cīniņi diemžēl nesuši ne tikai veiksmes.
Eiropā kopumā pašlaik trūkst cilvēku darbspējīgā vecumā, un pie tā ir vainojamas sievietes. Viņas negrib dzemdēt, vairāk domā par izglītību, karjeru un statusu sabiedrībā nekā par ģimenes pavarda uzturēšanu un bērnu radīšanu, kurā mūsu dzimuma loma pagaidām nav aizstājama. Tas esot atzīts kādā Eiropā veiktā pētījumā.
Sievietes teoloģiju var studēt, bet par mācītājām Latvijā viņas neordinē. Varam lidot kosmosā, pētīt gēnus, veikt atklājumus kodolfizikā, bet sludināt Dieva vārdu no kanceles – neparko! Vai tā tiek atgādināts, ka Radītāja roka mūs darinājusi no Ādama (vīrieša!) ribas?
No virtuves sieviete ir aizgājusi bez nožēlas par kādreiz tur atstātajām stundām. “Pīrādziņus necepsim, tos mēs “Rimi” nopirksim!” – šādu reklāmas saukli taču būsit dzirdējuši. Arī ēdināšanas iestādēs daudzviet vadošajās lomās ir pavāri vīrieši. Tādas uzmanību saistošas personas kā Mārtiņš Rītiņš un Elmārs Tannis ir tikai daži piemēri. Sievietei šis darbs ir pārāk smags, arī to beidzot atzinuši sabiedrības procesu pētnieki.
Pašlaik lasu 2005. gadā Latvijā izdoto Hilarijas Klintones autobiogrāfisko piezīmju grāmatu. Tur atradu secinājumu, ka sievietes un vīrieša vieta ir pamanāma pat laikrakstu satura sadalījumā. Viņiem domātas pirmās lappuses, kur ir politika, bizness, arī sports. Sievietēm pielikumu daļa – veselība, receptes, bērnu audzināšana, psihologa padomi. Kad esat kaut ko no šīs otrās daļas lasījuši pirmajā lappusē? Vienīgi gadījumos, kad šajās jomās noticis kas krimināls. Tā raksta Hilarija Klintone.
Sākumā pieminētā Labklājības ministrijas pētījuma prezentācijā žurnālisti LM pārstāvim jautāja, kāpēc izvērtēšanai izvēlēta tieši dzimumu līdztiesība, ja diskriminācija vecuma dēļ darba tirgū ir daudz asāka? Atbilde bija apmēram tāda – varam pētīt, ko gribam! Vēl vairāk, ja ir, kas par to maksā, žurnālisti piebilda. Pētījums saņēmis Eiropas Sociālā fonda līdzfinansējumu, jo šie jautājumi Eiropā ir gandrīz vai modē.
2000. gadā piecās brošūrās tika publicēts Labklājības ministrijas un Apvienoto Nāciju Attīstības programmas veikts pētījums par nabadzības iemesliem Latvijā. Tur ir arī atzinumi par dzimumu nelīdztiesību darba tirgū un sabiedrībā Latvijā. Vai nav pienācis laiks papētīt, kas piecu gadu laikā šajā jomā ir mainījies?
