Zemessargs Juris bērnībā vairāk skraidīja pa sporta laukumu un brauca ar divriteni, bet pusmūžā, jau precēts un teju izaudzinājis bērnus, atklāja absolūtās dzirdes dāvanu.
Uzdod toni
Skolas gados par mūzikas mācīšanos neesot bijis pat domas. «Mani vecāki to neprasīja, un puiku kompānijā to uzskatītu par skuķisku lietu,» smejas Juris, «no kora mani atlaida jau sākumā, nepratu nodziedāt tā, kā skolotāja gribēja. Pieaudzis sāku strādāt dažādus darbus, pēc valsts neatkarības atjaunošanas iestājos Zemessardzē, dziedāšana neinteresēja.»
Gluži bez mūzikas Juris nedzīvoja – apprecēja skaņu mākslas pedagoģi, taču līdz brīdim, kad sieva gluži nejauši atklāja vīra absolūto dzirdi, viņas darīšanās nejaucās.
«Viņa pie klavierēm kaut ko spēlēja, es pēkšņi pateicu – tas bija šķībi. Sieva pagriezās, nopētīja mani un paprasīja – kā tad ir pareizi? Es izdevu kaut kādu skaņu, pats nesaprotot, kāpēc. Viņa izbrīnījās, kaut ko nospēlēja un teica, lai atkārtoju. Tā arī izdarīju – kas tur sarežģīts?!» atklāšanas procesu atceras vīrs. Vēl pēc dažām manipulācijām mūziķe pārliecināti secinājusi: «Tev ir absolūtā dzirde!»
Vīru instruments
Juris vairs nav varējis atvairīties no dziedāšanas sievas vadītajā korī, kur pēc neilga laika, iepazinis nošu rakstus, kalpoja par kamertoni, jo visām dziesmām no galvas zināja oriģinālo tonalitāti. Jaunatklājums apkaimē kļuvis populārs, un arī citu vokālo vienību vadītāji uzstāšanās reizēs nereti palūdz Jurim uzdot īsto toni.
Muzikalitāte izrādījās stabila, un tad, kad sākās plaša folkloristu kustība, draugs Juri uzaicināja jaunā grupā. Tajā ir tikai vīri, un kopš izveidošanas viņi spēlē dūdas. «Izvēli laikam noteica iespēja mācīties pie veca dūdinieka,» stāsta Juris, «ja būtu jāsāk vēlreiz, nezinu, vai piekristu. Taču tagad gandarījums uzstājoties ir milzīgs. To spēka sajūtu, vairākiem reizē spēlējot īstu vīru in-
strumentu, grūti ar ko citu sasniegt.»
Mūziķa kompromiss
Dūdinieki arī dzied, un reiz viņiem sagribējis pievienoties jauns domubiedrs. Noklausījies jauniņā skaņu, Juris nobrīnījies, kad grupas vadītājs sacījis – vari nākt! Vīrs dziedājis skaļi un galīgi greizi. «Nodomāju – varbūt iemācīsies,» smejas Juris. Taču līderis paklusām atzinis – pieņēmis cilvēku tāpēc, ka tas lemj par projektu naudas sadali, un grupa iecerējusi jaunu tērpu un instrumentu iegādi.
Mēģinājumos kā nebūt piecietuši, bet, kad tuvojās pirmā uzstāšanās, visi kļuva nemierīgi. Beigu beigās saņēmās teikt – tu koncertā nedziedi, bet tikai plāti muti. Jaunais bija ar mieru. Drošības pēc vēl norunājuši – ja vajadzēs apklust, līdzās stāvošais uzmīs viņam uz kājas.
Brīdī, kad grupa uzkāpa uz skatuves, jauniņais rāva vaļā skaļāk un šķībāk nekā jebkad. Jo stiprāk Juris mina viņam uz kājas, jo skaļāk dziedāja. «Labi, ka tikai vienu dziesmu,» izgāšanos nelabprāt atceras Juris, «pēc tam nemuzikālais vīrs atzina – esot aizmirsis norunu un nodomājis – ja min uz kājas, jādzied skaļāk…»
Par laimi, skatītāji neesot smējušies. Toties smiekli skanējuši kora priekšnesumā, kas uz skatuves kāpis pēc dūdiniekiem. Tur tenoros bijis puisis, kurš sācis skaļi smieties katru reizi, kad nodziedājis šķībi. Uzstāšanās bijusi ļoti mulsinoša, lai gan jautra – beigās ķiķināja arī publika.
«Mēs no sava greizi vilcēja atvadījāmies. Vai korī viņu smējējs vēl dzied, nezinu,» smaidot noteic mūziķis.
