Metālkalējs Aleksandrs Belševics bija viens no Latvijas Nacionālās neatkarības kustības Bauskas nodaļas dibinātājiem. Viņš dažus gadus ir vadījis nodaļu.
Metālkalējs Aleksandrs Belševics bija viens no Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) Bauskas nodaļas dibinātājiem. Viņš dažus gadus ir vadījis nodaļu.
Savulaik aktīvais Atmodas procesa veicinātājs politiskajās norisēs vairs neiesaistās un turpmāk negrasās to darīt.
Rosība, gatavojoties barikāžu laika atcerei, Aleksandram Belševicam šķiet neīsta: «Jo vairāk kādu lietu idealizē, jo mākslīgāka tā kļūst, zaudē konkrētību un saturu. Gluži tāpat kā varavīksne, kas vienā mirklī izplēn. Nākamās paaudzes droši vien īsti nesapratīs barikāžu jēgu, jo tā laika notikumi būs kļuvuši par abstrakciju.»
Aleksandrs uzskata, ka būtu muļķīgi 1991. gada janvāra barikādēm piedēvēt romantikas oreolu. Pasīvā protesta ideja neapšaubāmi bijusi atbalstāma, taču aktivitātēm trūcis jēgas. Savu attieksmi pret okupācijas režīmu tauta jau apliecinājusi astoņdesmito gadu politiskajās akcijās.
Janvāra notikumos Aleksandru visvairāk sarūgtinājusi varas pārstāvju rīcības nespēja un nekonkrētība. Nav bijis darbības programmas, situācijas analīzes un iespējamo seku prognožu. Patiesībā ticis riskēts ar cilvēku tūkstošu dzīvību. «Ja atrastos kāds pustraks OMON komandieris, visu, arī parlamenta ēku, varētu saspridzināt 15 minūtēs. Neapbruņoti cilvēki pret milzīgu agresoru – tas ir neprāts,» domā Aleksandrs Belševics. Viņš nenoliedz, ka dramatiskajās dienās spilgti izpaudusies kopības apziņa, kas ikdienā latviešiem neesot raksturīga. Taču solidaritātes patosu būtu bijis prātīgāk pataupīt mierīgākām norisēm, piemēram, Dziesmu svētkiem.
Runājot par šo laiku, parasti piemin notikumus Lietuvā. Taču Aleksandrs Belševics spriež, ka situācija kaimiņzemē bijusi atšķirīga: «Landsberģis kā toreizējais tautas tribūns visus aicināja piedalīties protestos. Turklāt lietuvieši bija gatavi nepieciešamības gadījumā stāties pretī bruņotiem diktatoriem. Latvijā vienotu rīcību nejuta. Tautas fronte, deklarējot mērenības principus, nevarēja kļūt par saliedējošo spēku. Patiesībā strādāja tikai Jundzis un Kostanda, pārējie bija «ierakušies sūnās» un izlikās nenovērtējam situācijas dramatismu. Riskēja vienkārši cilvēki – nācijas patrioti un ideālisti.»
LNNK kādreizējais biedrs pārliecināts, ka Baltijas valstu likteņi jau iepriekš tikuši izlemti, PSRS vienojoties ar pasaules lielvalstīm. Situācijas saasinājums 1991. gada janvārī, pēc Aleksandra Belševica domām, vērtējams kā atriebības manevrs, kura mērķis – radīt bailes un apjukumu, lai izzinātu reakciju.
Barikāžu dalībnieku apbalvošanu ar goda zīmēm Aleksandrs uzskata par absurdu. Esot tikai divas iespējas – apbalvojumu piešķirt visiem vai nepiešķirt nevienam. Nav tādu kritēriju, lai noteiktu, kurš sirdī bijis lielāks Latvijas patriots.
