Rajona iedzīvotāji 16. maija pievakarē atrada laiku, ja ne pabūt Bauskas tautas namā, tad vismaz neklātienē TV ekrānā tikties ar Eiropas Parlamenta deputātu kandidātiem.
Rajona iedzīvotāji 16. maija pievakarē atrada laiku, ja ne pabūt Bauskas tautas namā, tad vismaz neklātienē TV ekrānā tikties ar Eiropas Parlamenta deputātu kandidātiem. Noskatoties vēsturisko televīzijas tiešraidi no Bauskas, varēja nekļūdīgi spriest par mūsu politiķu stiprajām un vājajām pusēm. Uz A. Punkas jautājumu par globalizāciju un vairākiem jautājumiem par jaunatnes izglītības un audzināšanas problēmām sekoja garas, virspusējas un neko neizsakošas atbildes. Šajos jautājumos visi runātāji jutās kā zirgā, viņi, protams, varēja izrādīt erudīciju, ko tautā dēvē par tukšu salmu kulšanu.
Taču, līdzko “Bauskas Dzīves” korespondente mēģināja noskaidrot konkrētāk tieši subsidēšanas politikas attīstību un mūsu Eiroparlamenta deputātu lomu tajā, prieks runasvīru un it sevišķi runassievu acīs izdzisa. P. Salkazanovs negribīgi paskaidroja, ka pasaules tirgū notiek spiediens uz Eiropas Savienību (ES) samazināt subsīdijas vecajām dalībvalstīm, līdz ar to, pakāpeniski palielinoties subsīdijām jaunajām valstīm, notiks izlīdzināšanās. Taču viņš ne vārda nebilda, ka jauno valstu subsīdijas ir tieši procentuāli piesaistītas veco valstu subsīdijām un, ja samazināsies vienas, tad tieši par tik arī otras valstu grupas atbalsts.
Zemniekam, iepazīstoties ar “Rokasgrāmatu platību maksājumu saņemšanai 2004. gadā”, kļūst skaidrs, ka, apkopjot hektāru graudaugu, mēs, piemēram, saņemsim vienoto platībmaksājumu no Eiropas budžeta (apmēram 12 latu) un papildu valsts tiešo maksājumu no Latvijas valsts budžeta (aptuveni 38 lati). Vai tiešām ES stājāmies tāpēc, lai viņi dotu atļauju maksāt no mūsu naudas mums šo papildu maksājumu? Turklāt tiek strikti noteikts, ka mūsu valsts piemaksas kopā ar ES nedrīkst pārsniegt 45% no veco ES valstu subsīdijām. Tas nozīmē tiešu diktātu mūsu finanšu izlietojumam.
No Briseles tiek norādīts, cik un kādiem mērķiem mēs drīkstam tērēt savu naudu (vai šī būtu cīņa pret globalizāciju?). Saprotama ES interese par mūsu naudas maciņu, jo Latvijai tomēr ik gadu jāatdod 1,3 procenti sava budžeta. Aptuveni simto daļu saņemam atpakaļ tiešajos maksājumos, tas ir, šajos 12 latos par hektāru, vēl lielu daļu saņemam dažādos struktūrfondos. Taču arī tas kopā neatsver mūsu iemaksu.
Vajadzētu rūpīgāk apskatīt struktūrfondus. No kā tie veidojas? No mūsu iemaksātiem 1,3 procentiem, tas ir, no naudas, ko mēs, iedzīvotāji, esam iemaksājuši valsts budžetā ar dažādiem nodokļiem. Kas ir šie fondi? Tā ir galvenā iela caur Bausku, nevis apvedceļš. Tās ir lielās lauku saimniecības, kas pirkušas tehniku par SAPARD projektiem, bet tie ir pieci procenti no visiem zemniekiem.
Vai šīs lielās saimniecības ir uzlabojušas sociālo situāciju laukos? Zināmā mērā, jā! Lai gūtu maksimālu peļņu, modernā tehnika maksimāli jāizmanto, tātad notiek šaura specializācija. Tas galvenokārt redzams straujā augkopības attīstībā. Lopkopība, kur šādu intensitāti nesasniegt, tiek pamesta novārtā. Tātad no augu sekas izzūd zālāji. Lai kompensētu nepareizo augu seku, milzīgos apjomos tiek izmantoti minerālmēsli, herbicīdi. Šajā intensifikācijas procesā strauji samazinās roku darbaspēks. Tiešām, ko pirms pārdesmit gadiem graudkopībā, cukurbiešu audzēšanā darīja desmitiem cilvēku, tagad paveic viens.
Darbarokas mūsu laukos vairs nav vajadzīgas, jo lopkopības izdzīvošana Latvijā ir apdraudēta. Vai tādam jābūt sociālajam risinājumam – nav cilvēka, nav problēmu? Lauksaimniecības bruto produkcija pēc mazo un vidējo zemnieku iznīcināšanas ir samazinājusies, arī tās pašizmaksa pieaugusi tieši uz šo lauksaimniecības monstru rašanās rēķina.
Šo lauksaimniecības problēmu, manuprāt, vajadzētu skatīt vēl citā rakursā. Kas izcīnīja Latvijas brīvību Ziemassvētku kaujās, kam pirmajiem tika uzticēti ieroči otrās Latvijas brīvvalsts laikā? Tie, es domāju, bija cilvēki, kuriem piederēja īpašums – zeme – , kaut vai puspēda, bet sava. Kas uz “štikiem” Latvijā ienesa Stučkas valdību? Tie, kam bez savām ķēdēm nebija, ko zaudēt. Tajā laikā šī attiecība bija 50 pret 50%, taču mūsdienās, sākoties kādam konfliktam, proporcija var būt krietni citādāka.
Tikai izveidojot vidējo uzņēmēju, zemnieku, ražotāju un tirgotāju slāni, mēs varam garantēt savas valsts labklājību un drošību.
A. MUCENIEKS, zemnieks Rundāles pagastā
Redakcijas sagatavots papildinājums
“Bauskas Dzīve” saziņā ar Zemgales reģionālās lauksaimniecības pārvaldes darbiniekiem precizēja jauninājumus subsīdiju piešķiršanā.
Latvijas kā jaunās dalībvalsts subsīdiju piesaiste vecajām valstīm ir publiskota, izmantojot procentuālu attiecību, lai vieglāk būtu saprast, taču patiesībā tas ir noteikts citādi. Jāņem vērā, ka pēc 2006. gada paredzama ES kopējās lauksaimniecības politikas reforma, kuras rezultātus pagaidām var tikai minēt.
Subsīdiju piešķiršanas shēma ir šāda: kopā atļauts saņemt līdz 55 procentiem no Eiropas Savienības valstīs maksātā – 25% pamatlikme, kam drīkst piemaksāt vēl 15% no Eiropas lauksaimniecības vadības un garantiju fonda garantiju daļas, kas ir ES nauda. Vēl papildus – 15% no valsts budžeta, ja šī nauda tiks nodrošināta. Kopā tas veido summu, kas ir divas trīs reizes vairāk nekā 2003. gadā saņemtais atbalsts.
Oficiālie aprēķini liecina, ka Latvija kopumā iegūs vairāk nekā tai jāiemaksā ES.
