Skolas laiks ir kaut kas skaists. Ir jauki arī tad, kad cilvēki klasēs satiekas ar savu jaunību, skolotājiem, atmiņām, dažādiem notikumiem.
Skolas laiks ir kaut kas skaists. Ir jauki arī tad, kad cilvēki klasēs satiekas ar savu jaunību, skolotājiem, atmiņām, dažādiem notikumiem.
Arī mēs tā domājām līdz 16. novembra vakaram, kad ieradāmies Mežotnes internātvidusskolā uz skolas desmit gadu jubileju. Dažs atbrauca ātrāk, citi pēc svinīgās daļas, jo tā bija darbdiena, bet ieradāmies dažādu gadu absolventi. Naivi ticējām, ka mūs sagaidīs kā jau skolas jubilejā, parunāsimies ar skolas vadību, pedagogiem, kavēsimies atmiņās, taču nekā.
Vientuļi un pamesti klīdām pa skolu, jo neviens mūs negaidīja, kaut gan rajona laikrakstā lasījām skolas direktores vārdus “..būsit mīļi gaidīti…”. Nebija nekādu mums atvēlētu klašu telpu, kur pasēdēt un parunāt, ne reģistrācijas, ne kopā būšanas, jo pieaugušie bija aizņemti ar sevi. Ļoti žēl, ka skolas vadība neatrada laiku, lai organizētu šo jubilejas pasākumu, un direktores vārdi laikrakstā bija tukša frāze.
Citi stutēja palodzes koridorā, daži pulciņos apspriedās ārā, vēl kāds laiku pa laikam apgrozījās deju zālē, citi vēl kur. Nekādas kopības izjūtas un siltuma bijušajā skolā, jo patiesībā mēs nebijām gaidīti mācību iestādes desmit gadu jubilejā. Tā bija ilūzija. Paldies dažiem skolotājiem, kuri tomēr atrada laiku ar mums satikties, kuriem mēs visi esam vienādi gan ar labo, gan slikto, kas bijis pagātnē.
Šie pedagogi vienmēr ir bijuši tādi sirdī un dvēselē. Paldies viņiem. Lai viņiem arī turpmāk veicas darbā ar bērniem, atdodot sirdssiltumu un sapratni!
Dažādu gadu bijušie absolventi
Vērtību un attieksmes jautājums
Lai noskaidrotu pārpratumu, “Bauskas Dzīve” sazinājās ar Mežotnes internātvidusskolas direktori Sarmīti Ulnicāni. Viņa komentē situāciju: “Tas nebija absolventu salidojums, bet internātvidusskolas darbības desmit gadu jubileja. Par to, ka vakara programmā būs audzēkņu koncerts un dejas, jau iepriekš tika paziņots, tāpēc katrs varēja izlemt, vai sarīkojumu apmeklēt.
Jubilejas vakarā sarunājos ar kādu absolventi, kura jutās vīlusies, jo skolā nebija ne banketa galda, ne aizraujošu izklaižu. Pēc dialoga radās iespaids, ka daži jaunieši īsti neatšķir savu draugu dzimšanas dienas ballīti no oficiāla skolas sarīkojuma. Turklāt viņi ir pārliecināti, ka par visu – arī pašu brīvā laika organizēšanu – ir jāgādā citiem, šajā situācijā – skolas vadībai. Absolventiem, kuri ieradās ciemos mācību iestādes jubilejā, bija gan iespējas parunāties ar bijušajiem pedagogiem, gan satikt skolas biedrus. Cits jautājums – vai šis piedāvājums visiem šķita interesants un vajadzīgs.
Patiesībā tā ir audzināšanas un attieksmes problēma. Internātvidusskolas audzēkņi ir pieraduši, ka vienmēr par viņu labklājību gādā citi, jo viņu ģimenes nespēj to nodrošināt. Bērni, protams, nav vainīgi, taču jāsaprot, ka, kļūstot pieaugušiem, atbildība un iniciatīva tomēr būs jāuzņemas pašiem. Pēc domstarpībām skolas jubilejas vakarā ar kolēģiem esam šo tematu pārrunājuši un secinājuši, ka audzināšanas stundās vairāk laika jāvelta sarunām par vērtībām, cieņu pret citiem cilvēkiem, lai patērētāja attieksme nekļūtu par jauniešu prioritāti.
