Kopā ar desmitgadīgo dēlu skatījāmies televīzijas ziņas. Nākamajā rītā saruna ar Renāru liecināja, cik dziļi bērns pārdzīvo raidījumā vēstīto – mātes piekautais dēlēns nomiris.
Kopā ar desmitgadīgo dēlu skatījāmies televīzijas ziņas. Nākamajā rītā saruna ar Renāru liecināja, cik dziļi bērns pārdzīvo raidījumā vēstīto – mātes piekautais dēlēns nomiris.
Tā telefonsarunā stāsta lasītāja Anna no Vecumniekiem.
Lai piedzimtu par… mikrobu
Viņas sacītais pauž ne tikai satraukumu par oktobrī notikušajiem pāridarījumiem bērniem. Mazo mocekļu līdzaudžiem par to ir savas domas.
“Renārs brokastojot sāka sarunu ar interesantu jautājumu: kas es vēlētos būt nākamajā dzīvē – cilvēks, dzīvnieks, puķe, puteklis vai kas cits? Mazliet apjuku, jo iepriekš ar dēlu šādas tēmas nebijām apsprieduši. Taču, lai neizvairītos no atbildes, sacīju – ja man būtu izvēles iespējas, laikam tomēr gribētu būt cilvēks. Renārs teica, ka viņš gribētu būt… mikrobs. Kad vaicāju, kāpēc, viņš atzinās – negribot piedzimt mammai, kura viņu sistu un nomocītu.
Sapratu, ka bērns joprojām domā par to, ko dzirdējām vakardienas televīzijas ziņās. Viņš to pārdzīvo un meklē atbildes uz saviem jautājumiem, kā nu prot,” tā Anna.
Baušķeniece Dace pašlaik gaida otro bērnu. Viņa atzīst, ka ir ļoti grūti izskaidrot dēlam, kāpēc dažās ģimenēs vecāki ir ļauni pret saviem bērniem. Pat tad, ja pašu mājās vardarbība nav piedzīvota, no bērnudārza mazulis atnes stāstu, ka Ilzītei bijis zilums zem acs, jo tētis viņu pagrūdis un meitenīte krītot atsitusies pret skapja stūri.
Kad tu mani nositīsi?
Signijas māte ziņu par mirušo bērnu dzirdējusi pa radio. Nošausminājusies un nodrebinājusies. Viņa tobrīd virtuvē gatavojusi vakariņas, un turpat bijusi arī sešus gadus vecā meita. Mazā kļuvusi domīga, pēc tam aizgājusi uz istabu, kur ilgi gulējusi klusēdama. Vakarā pirms aizmigšanas Signija grozījusies, trinusies, līdz saņēmusi mammas roku un klusiņām vaicājusi: “Kad tu mani nositīsi, mammīt?” Viņai šķitis, ka tā laikam dara visas mammas. Varbūt tā pat ir jādara, domājusi meitenīte. Māmiņa meitu samīļojusi, mierinājusi, bet pati nav varējusi aizmigt. “Vai tiešām pasaule iet uz galu? Kas ar mums, cilvēkiem, notiek?” vaicā Signijas mamma. Līdzīgi jautā arī daudzi citi, kuru ģimenēs aug bērni.
Nespēj sevi aizstāvēt
Pieaugušo vardarbību pret bērniem ģimenē varētu ierobežot ar pastiprinātu sabiedrības informēšanu un iesaistīšanu šādu gadījumu novēršanā. Organizācijas “Glābiet bērnus!” vadītāja Inguna Ebela uzsver, ka ir nepieciešama informācija plašsaziņas līdzekļos gan par faktiem, gan par to, kādas sekas var būt vardarbībai, ko darīt, ja ir aizdomas par vardarbību pret bērniem kādā ģimenē, uz ielas vai citur.
Sabiedrībai jājūtas līdzatbildīgai, apgalvo īpašu uzdevumu ministrs bērnu un ģimenes lietās Ainārs Baštiks. Ja bērns pats nevar sevi aizstāvēt, kaimiņiem ir jāreaģē un jāziņo pagasttiesām par to, kādi pāridarījumi notiek ģimenēs. Ja tā būtu noticis, tie bērni, kuri vairs nav dzīvi, būtu glābti. Ministrs joprojām uzskata, ka Krimināllikumā ir jāparedz sods par bērna atstāšanu bez uzraudzības.
Dzīvība ir trausla
Situāciju komentē psiholoģe Solvita Tilgale, Bauskas bērnu tiesību atbalsta centra vadītāja: “Šobrīd aktualizētie fakti par nelaimes gadījumiem, kuros cieš bērni, liek aizdomāties ikvienam. Katrai mammai, tētim, skolotājiem. Tik trausla ir bērna dzīvība. Ir jāatšķir vecāku ļaunprātīga vardarbība pret bērnu no nelaimes gadījumiem, kas notikuši nepietiekamas uzmanības vai nolaidības dēļ.
Mūsu valstī ir izstrādātas ļoti daudzas palīdzības programmas vardarbībā cietušiem bērniem un sievietēm. Ir plaša informācija par palīdzības iespējām, kā arī ir rokasgrāmatas speciālistiem. Izveidots palīdzības tīkls vardarbībā cietušiem bērniem, nodrošinot gan atveseļošanos dzīvesvietā, gan sniedzot citus pakalpojumus.
Šī palīdzība tiek nodrošināta, ja attiecīgo institūciju pārstāvji laikus un adekvāti novērtē situāciju, kurā bērns ir apdraudēts. Tas ir profilaktiskais un atbalsta darbs, kura tik ļoti trūkst visā sistēmā, kā arī pašas sabiedrības līdzdalības trūkums. Lielākā problēma ir trauslā robeža, kā izvērtēt situāciju ģimenē, kad pēriens un dunkas kļūst bērna dzīvībai bīstamas. Bērni, kuri pāridarījumus cieš, baidās ko teikt, bet kaimiņi bieži izliekas nedzirdam, kas notiek aiz sienas…”
Jau pirms dzimšanas
Ir jāsaprot, ka neviens cilvēks nepiedzimst ļauns. Viņš dzīves laikā, gūstot pieredzi, iemācās uzvedības pamatmodeļus. Sievietei, kura ilgstoši sita, līdz nosita savu bērnu, problēmas, iespējams, sākušās jau pirms pašas dzimšanas. Varbūt tās bijušas viņas mātei un vecmāmiņai.
Šādu sieviešu, kuras zaudē jēgu paaugstināta stresa vai citās emocionālās situācijās, ir ļoti daudz. Bieži vien viņām līdzās nav gādīga, saprotoša vīrieša, vīra, tāpat kā nav bijis arī tēva. Tāpēc jācenšas vei dot atbalsta un profilaktiskās programmas dzīves grūtībās nonākušām sociālā riska ģimenēm.
Katram ir jāizvērtē, ko es varu darīt, lai nelaime nenotiktu ar vēl kādu neaizsargātu bērnu! Viņiem nav jāmaksā šī nevajadzīgi dārgā dzīvības cena, lai mums uz mirkli uzmestos zosāda, izdzirdot kārtējo šausminošo faktu.
***
Fakti
– Vecumnieku pagasttiesa pieņēmusi lēmumu uz sešiem mēnešiem pārtraukt vecāku varu mātei, kuras pusotru gadu vecais dēls ar sejas sasitumiem tika ievietots Bauskas slimnīcā. – Ludzas pilsētas slimnīcā ārstējas sešus gadus vecs zēns. Par nesarunāšanos ar vecākiem māte ielikusi viņu spainī ar verdošu ūdeni. Pirms tam bērns sists, par to liecina zilumi uz ķermeņa. Kaimiņi stāstījuši, ka zēns jau iepriekš sūdzējies – tēvs viņu par nepaklausību vairākkārt iemetis kartupeļu bedrē.
Martā, nodegot mājai, ugunsgrēkā gājis bojā zīdainis. Pašlaik sieviete atkal gaidot bērnu.
– Liepājas rajona Rucavas pagastā piekauta deviņus mēnešus veca meitenīte, ko, iespējams, izdarījis viņas tēvs. 2003. gadā dzimušajai meitiņai dakteri konstatēja galvas sasitumu un smadzeņu satricinājumu.
– Aizkraukles rajona Prokuratūra sākusi kriminālvajāšanu pret māti, kura līdz nāvei piekāvusi trīs gadus veco dēlu. Noskaidrots, ka zēnu viņa fiziski iespaidojusi laikā no šī gada maija līdz 14. oktobrim, kad bērns pēc sišanas nomiris.
LETA
