Katrās skumjās mēdz būt kāda cerīga stīdziņa. Par to domāju pēc negaidītas tikšanās kapsētā, kur dus manas dzimtas priekšteči, ko ierasts ik pa laikam apciemot. Ir tādas reizes, kas jau kļuvušas par obligātām.Viens ozolu vainags katru gadu tiek vīts Jānim, kurš jau ilgāku laiku skatās uz savējiem no debesīm. Ir jānotiek kaut kam ārkārtējam, lai šo piemiņas sveicienu viņš nesaņemtu.Rudeņos – tad gan lielā lapu vākšana. Kamēr lietus tās nav skāris, čaboši dzeltenais paklājs ir tik skaists, ka pat žēl aizskart. Pirms pāris nedēļām aizgājušo mūžu dārzā mūs uzrunāja sirma kundze: «Labdien, meitenes!» Jā, mēs, kuras sirmumu iemācījušās slēpt, viņai joprojām esam tie paši sīkie skuķēni, kurus vajadzēja pavadīt uz upi, jo vienas peldēt nevarējām doties. Skolotājas brūnajās acīs tā mirdzēja dzīvīgums, kaut arī viņa skumji bilda, ka piecus rudeņus uz vecvecāku mūža dusas vietu no Rīgas atvests dēls un tuvumā vecākiem guļ viņas vīrs. Īsa bija šī saruna par aizgājušajiem un tiem, kuri esam šajā saulē. Viņa interesējās, kā klājas paziņai, jo neesot saņēmusi tradicionālo apsveikuma kartīti vārdadienā. Bija vien jāteic, ka nesaņems, jo sūtītājas vairs nav… Guļ citā netālajā kapsētā.Atvadoties sirmā skolotāja bilda: «Meitenes, izstāstīšu jums anekdoti. Es vēl strādāju skolā un mācu vēsturi. Man ir tik jauki puiši, ka bija sarunājuši izprecināt meistaram. Kas viņiem par maniem septiņdesmit astoņiem gadiem.»Lai paliek gadi, nevienam neizbēgamie. Bet sirdī lai paliek tas sīkais stars no aizgājušā. Kaut vai mīļvārdiņā, ko cits neviens vairs neatkārtos. Omīte allaž par mazmeitu vaicāja: «Kā klājas manam susuriņam?»
