Pārdomas un komentārus rosināja «Bauskas Dzīves» 22. decembra numurā ievietotās publikācijas «Apnicis runāt par sporta zāli», «Par mākslu, kas pieder tautai» (abas 2. lappusē), «Viss sākās ar kvoruma trūkumu» (12. lappusē).
Pārdomas un komentārus rosināja “Bauskas Dzīves” 22. decembra numurā ievietotās publikācijas “Apnicis runāt par sporta zāli”, “Par mākslu, kas pieder tautai” (abas 2. lappusē), “Viss sākās ar kvoruma trūkumu” (12. lappusē).
Diemžēl jāsecina, ka situācija ar Vecumnieku vidusskolas sporta zāli, kur vajadzīgs remonts, ir visas valsts sporta sistēmas tipisks atspoguļojums. Kad Latvijas sportisti gūst panākumus starptautiskā mērogā, tad atklājas, ka viņu treniņu apstākļi bijuši nožēlojami. Sabiedrība kādu laiku par to šausminās un atkal aizmirst līdz nākamai reizei. Sportistiem un viņu treneriem nav vaļas cīnīties ar birokrātiju un neizpratni sabiedrībā. Viņiem jātrenējas. Savukārt tie, kuriem maksā algu par šādu jautājumu kārtošanu, labprātāk nodarbojas ar ko patīkamāku. Manuprāt, tas šķiet dīvaini.
Latvijas vingrotāji divās olimpiskajās spēlēs ieguvuši medaļas, bet tā arī nav nodrošināti ar piemērotu bāzi treniņiem. Valsts futbola izlase tiek uz Eiropas čempionāta finālturnīru, cīnās kā līdzīga ar līdzīgu ar lielvalstu komandām, bet vietu bērnu futbola skolai nevar izcīnīt ar savas valsts birokrātiem. Tāpēc Bauskas rajona sportiskākais pagasts, Vecumnieku vidusskola tā arī nevar lepoties ar mūsdienīgām treniņu telpām.
Kultūras pārstāvji nereti apvainojas, ka viņiem tiekot piešķirts mazāk līdzekļu un uzmanības nekā sportistiem. Jā, arī viņiem joprojām nav piemērotas koncertzāles. Bet kultūras pasākumu cenas patiesi ir augstas, ņemot vērā, ka atšķirībā no sporta sacensībām koncertus televīzijā translē reti. Saprotu, ka piemērotā koncertzālē cenas varētu būt vēl augstākas. Tāds nu reiz ir tirgus princips, taču mūsu valstī tas nedaudz “sašķiebies”. Prece maksā atbilstoši savai vērtībai, bet lielākās daļas iedzīvotāju ienākumi nav tik lieli. Runa jau nav par to, ka pieci lati būtu pārāk augsta cena par J. Mediņa Mūzikas skolas zēnu kora koncertu, bet par to, ka tā ir pārāk augsta salīdzinājumā ar mūsu iespējām.
Rūpīgi lasīju interviju ar Anci Gulbi. Manuprāt, pastāv taču objektīvas vecumu īpatnības. Jaunībā cilvēkam ir tieksme uz maksimālismu, ideālistisku cīņu par taisnību un vienlīdzību. Respektīvi, tā ir dzīvošana ar sirdi. Visas šīs vērtības pasaulē izsenis sludina “kreisie” politiskie spēki. Savukārt brieduma gados, iegūstot dzīves pieredzi, cilvēks saprot, ka šie uzskati ir utopiski un nav realizējami. Tad kļūst par pragmatiķi, sāk dzīvot ar prātu un pieslienas konservatīviem vai liberāliem uzskatiem.
Pasaulē neviens no šiem dzīves uzskatu modeļiem principā netiek nosodīts. Katrs pēc savas dzīves filozofijas izvēlas, kā dzīvot – ar sirdi vai prātu. Ierobežojums ir tikai viens – apvienot šīs pozīcijas, lai kā to gribētos, ir gandrīz neiespējami. To cenšas tā saucamie centriskie spēki. Arī Ance apstiprina, ka pasaulē jaunieši vairāk atbalsta tieši “kreisos” politiskos uzskatus. Tas ir dabiski. Diemžēl mūsu jaunieši ir spiesti dzīvot ar prātu, nevis sirdi kā viņu līdzaudži pasaulē. Jo zināmu iemeslu dēļ mūsu valstī priekšstats par “kreisajiem” uzskatiem ir izkropļots. Nemaldināsim cilvēkus!
***
Visiem novēlu veiksmīgu jauno gadu! Īpaši pateicos pasta darbiniekiem. Nesen saņēmu apsveikumu no seniem draugiem, kuri bija pazaudējuši manu adresi. Uz aploksnes pareizi bija norādīts tikai vārds, uzvārds un rajons. Bija uzrakstīta Bauskas pilsēta, bet dzīvesvieta – Skaistkalne. Tomēr apsveikums atrada mani Saulainē. Paldies!
Ar cieņu – MARINA
