Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas nerimstas diskusijas par vēstures mācīšanu skolās. Vispretrunīgākie viedokļi izskan par Latvijas vēstures apguvi, tālab šoreiz par to, kā šī problēma tika risināta pagājušā gadsimta 20. gados.
Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas nerimstas diskusijas par vēstures mācīšanu skolās. Vispretrunīgākie viedokļi izskan par Latvijas vēstures apguvi, tālab šoreiz par to, kā šī problēma tika risināta pagājušā gadsimta 20. gados.
Veido jaunu sistēmu
Protams, ka līdz Latvijas valsts neatkarības iegūšanai nevarēja būt ne runas par jebkādu Latvijas vēstures mācīšanu skolās. Cariskās Krievijas impērijā piekoptā pārkrievošanas politika nepieļāva pat latviski sarunāties starpbrīžos, kur nu vēl apgūt kādu latvisku identitāti stiprinošu mācību priekšmetu.
Pēc Latvijas valsts izveidošanas un Brīvības cīņām nācās izveidot pilnīgi jaunu skolu sistēmu. Agrāk pamatskolas izglītības apguvei nācās veltīt tikai trīs ziemas, taču 1919. gada 8. decembrī Tautas padomes pieņemtais likums par Latvijas izglītības iestādēm paredzēja sešu klašu pamatskolu. Pēc tam nācās izstrādāt mācību programmas, sarakstīt un izdot atbilstošas mācību grāmatas. Arī tolaik notika vētrainas diskusijas gan par mācību programmām, gan par Latvijas un pasaules vēstures sasaisti.
Raksta un izdod grāmatas
Tādos apstākļos šīs programmas tika pārstrādātas un mainītas, izdotas daudzu autoru sarakstītās mācību grāmatas. Piemēram, 1920. gadā iznāca literāta Leona Paegles sarakstītais “Ievads vēsturē”. Priekšvārdā viņš raksta: “Jauns un liels laikmets iestājās mūsu dzīvē. Gadu simteņiem ilgi vārdzinātā darba tauta pate tur savu likteni un veido savu dzīvi. Skola kļuvusi brīva no visiem spaidiem. Dzenātai latviešu valodai atkal ierādīta pienācīga vieta. Latviskām skolām vajaga arī latvisku grāmatu. Latvisku grāmatu mums ļoti maz. Mana grāmata būs viens no pirmajiem mēģinājumiem aizpildīt šo robu. Pirmās daļas nolūks ir iepazīstināt ar kultūrvēsturiskām ainām no pirmatnes cilvēka dzīves, otrās daļas – sniegt kultūras gleznas no latvju tautas pagātnes.
Sastādīdams grāmatu, esmu centies lietot gleznainu, bērniem saprotamu valodu. Tomēr nav jāaizmirst, ka grāmata ir tikai palīga līdzeklis, un skolotājs nekad nedrīkst apmierināties vienīgi ar to. Pirmā vietā stāv darba procesi un principi pie vēstures pasniegšanas. Jāzīmē, jāmodelē, jāpagatavo darba rīki un ieroči, jāveido no māliem, jāizgriež no papes un papīra, jāsastāda vēsturiski muzeji, albumi un žurnāli, jāinscenē vēsturiskas gleznas utt. Ļoti redzama vieta jāierāda ekskursijām un patstāvīgiem pētījumiem. Skolniekiem jāmācās saprast, kādu ceļu gājusi civilizācija un kultūra, jāmācās skatīties uz vēsturi kā uz noteiktiem iekšējiem likumiem padotu procesu, kurā atsevišķu cilvēku griba nespēlē noteicošo lomu, bet tiek līdzi veidota un grozīta.”
Izstrādāta programma
1925. gadā izstrādātā vēstures programma paredzēja, ka 3. klasē tiek pasniegts ievads vēstures mācībā, 4. klasē – Latvijas vēsture, bet 5. un 6. klasē tiek mācīta gan vispārīgā (pasaules), gan Latvijas vēsture. 3. klases ievadkurss vēsturē paredzēja sākt pagātnes iepazīšanu ar “klaušu laiku” ainām no 19. gadsimta pirmās puses (zemnieku dzīve, pagastu pašvaldības, skolas un baznīcas), tālāk par 19. gadsimta otro pusi (māju rentnieki un īpašnieki, saimnieki un laukstrādnieki, latvieši pilsētās, latviešu biedrības un bibliotēkas). Tikai pēc tam sekoja par mežoņu ciltīm, Āzijas klejotājiem, slāviem, somiem un vikingiem.
Kā plaša tēma tika apskatīts karš (kuršu uzbrukums Rīgai, Viestarta cīņa pret lietuviešiem, vācu uzbrukums senlatviešu pilij, vācu pils, latviešu strēlnieku cīņas). Pašas pēdējās tēmas bija par sabiedrības iedalījumu šķirās un kārtās, kā arī par jēdzieniem “valsts” un “tauta”. Tas viss bija pasniegts vienkāršu, tēlainu stāstiņu veidā.
4. klases Latvijas vēstures programma jau bija sakārtota hronoloģiski, sākot ar senlatviešu dzīvi pirms krusta kariem un beidzot ar Latvijas valsts izveidošanos. Hronoloģiskais princips tika ievērots arī 5. un 6. klasē, kad Latvijas un pasaules vēsture tika apgūta no atsevišķām grāmatām. Pasaules vēstures tēmas tika sāktas ar seno Ēģipti, bet Latvijas – ar akmens laikmetu, tā līdz 20. gadiem.
Nopietna metodika
Daži tā laika metodiskie ieteikumi skolotājiem 3. klasē – “vēstures mācīšana jāsāk ar bērnu novērojumiem skolas apkārtnē. Vecāki bērnu novērojumus ļoti bieži jau ir papildinājuši saviem nostāstiem. Šādas skolēnu zināšanas klasē jāpapildina jauniem konkrētiem faktiem. Vajadzības gadījumā jāsarīko ekskursijas un jāapskata vēstures pieminekļi – ēkas, darba rīki, rotas lietas, drēbes utt.
Dažas sabiedriskās dzīves sastāvdaļas jāaplūko arī divi (piem., baznīca) un vairāk (piem., karš) gadusimteņus atpakaļ, lai iepazīstinātu bērnus ar hronoloģiju un pieradinātu tos iedomāties savu senču dzīvi arvien vairāk gadusimteņu atpakaļ. Pārmaiņas vienā vai vairākos gadusimteņos zemnieku un pilsētnieku dzīvē, pašvaldībās, skolās, baznīcā, biedrībās un citās dzīves nozarēs pārliecinās bērnus, ka viss dzīvē mainās, izveidojas, attīstās.
Jēdzieni “pašvaldība”, “valsts” un vēl daži citi nav galīgi noskaidrojami 3. klasē, tomēr jāizmanto katrs gadījums, lai viselementārākā veidā iepazīstinātu ar tiem bērnus, jo citādi nebūs spējīgi saprasties tiklab skolēni savā starpā, kā arī skolotājs ar tiem”.
4. klasē “sevišķa vērība piegriežama konkrētiem faktiem un parādībām viņu ikdienišķā sakarībā. Daži notikumi latvju dzīvē labāk saprotami sakarā ar citu tautu dzīvi. Ar to skolotājs var iepazīstināt skolēnus, ja atrod to par vajadzīgu un iespējamu, ietilpinot bērnu izpratnei piemērotus tēlojumus Latvijas vēstures kursā vai aplūkojot tos kursa beigās; visizdevīgāk aplūkot viņus Latvijas vēstures kursu atkārtojot”.
5. un 6. klasei “vispārīgā vēsture mācāma tipiski raksturīgu ainu veidā, izņemot jauno laiku komplicētākās parādības. Tikai pašā pēdējā laikmetā (19. gs. un 20. gs. sākumā) nopietnāka vērība piegriežama sabiedriski politiskām parādībām, jo šī laikmeta dzīvesveids jau visiem labi pazīstams.
Šāds vispārīgās vēstures kurss noskaidro laikmeta attīstības gaitu, palīdz izcelt viņa raksturīgākās parādības un ierāda ikkatrai iedzīvotāju grupai savu vietu sabiedriskā dzīvē. Tā noskaidrojot sabiedriskās attīstības gaitu, mēs radam pamatni (fonu) latvju tautas dzīves attēlošanai attiecīgā laikmetā. Šī pamatne atvieglina mūsu tautas attīstības izprašanu attiecīgā laikmetā, saista viņu ar citu kulturālo tautu dzīvi un palīdz izcelt tās parādības un īpatnības, kuras atšķir latviešus no citām tautām”.
Iesaistās polemikā
Arī tolaik bija plašas vēstures skolotāju diskusijas par piedāvāto programmu, izraisījās polemika Latvijas Skolotāju savienības izdotajā žurnālā “Mūsu Nākotne”. Visvairāk tika pārspriesta 3. klases vēstures programma.
Vēlākos gados “Ievadu vēsturē” iekļāva “Apkārtnes mācības kursā”. 1928. gadā apstiprinātais pamatskolu stundu plāns paredzēja, ka apkārtnes mācību skolēni apguva no pirmās līdz trešajai klasei. Pirmajā klasē šim mācību priekšmetam bija paredzētas četras stundas nedēļā, bet otrajā un trešajā klasē – pa trim stundām. No 4. līdz 6. klasei vēsture bija jāmācās trīs stundas nedēļā, bet 5. un 6. klasē stundu plānā varēja iekļaut vēl divas papildstundas vēstures apguvei.
