Septiņus gadus tiecamies dzīvot ārpus sociālisma, brīvi, neatkarīgi un demokrātiski.
Septiņus gadus tiecamies dzīvot ārpus sociālisma, brīvi, neatkarīgi un demokrātiski. Diemžēl joprojām pārsvarā tikai tiecamies… Bet nupat man gadījās visā pilnībā, no matu galiem līdz papēžiem, izjust un izgaršot šo saldo vārdu salikumu – personības brīvība. Tas bija saules pielietajā Venēcijā, kad Svētā Marka laukumā ar plaukstu pieskāros Dodžu pils sienai. Tobrīd garām gāja krievu tūristu grupa. Daļa grupas sieviešu skaļi kliedza, lai neskrienot tik ātri, jo viņas neesot paspējušas auskarus tirgotavās aplūkot. Savukārt vīri gribēja ātrāk mesties uz kādu vīna bāru, līdz ar to sākās kņada un plēšanās turpat laukumā. Cik es tajā mirklī labi jutos! Es taču vairs nebiju piederīga padomju organizētajam tūrismam, kā tas diemžēl risinājās vēl pirms septiņiem gadiem. Man nebija jāstumdās «grupņikā» no vienas bodes uz citu, tad no vienas baznīcas uz citu. Varēju brīvi darīt to, ko vēlos, – kaut vai stundām tikai sēdēt Marka laukumā un barot baložus… Kāda tā ir laime – justies brīvai un neatkarīgai. Katram novēlu izjust šādus laimes brītiņus.
Toties tepat Latvijā atkal sajūtu, ka līdz civilizētai demokrātijas zemei mums «nevelk». Trakojošos autobraucējus ceļu policisti savaldīšot un kārtību uz ceļiem ieviesīšot, uzturoties maskētos slēpņos un izmantojot netrafarētās automašīnas. Tādu pavēli izdevis valsts policijas priekšnieks Juris Rekšņa. Protams, milzīgais smago ceļu satiksmes negadījumu skaits (no janvāra līdz augustam Latvijā – 2981), kuros pārsvarā vainojams lielais braukšanas ātrums, pieprasa noteiktu un ārkārtēju rīcību. Taču tas ir nožēlojami, ka tikvien spēts izdomāt, kā policistiem tupēt krūmos un ķert ātri braucošos. Ne civilizēti, ne demokrātiski, turklāt policijas prestižu šādas metodes arī necels. Interesanti, ko domā paši policisti, vai viņi neizjūt pazemojumu, krūmos sēžot? Kaut gan skaidri zinu, ka policisti neko publiski neteiks, jo šajā dienestā nedrīkst apstrīdēt priekšniecības izdotās pavēles. Nu nav pie mums šajā sfērā pat postsociālisms, tikai sociālisms…
Piezvanīja uz redakciju kāda sieviete un nikni pavēstīja, ka «Bauskas Dzīvi» nelasīšot. Iemesls – mēs publicējam «tā atbaidošā» Šķēles attēlus un viņa reklāmu. Tāpat varētu kādu dienu piezvanīt kāda cita lasītāja un novērsties no avīzes tāpēc, ka mēs publicējam Lamberga, Požarnova, Kaula, Pēterkopa vai kāda cita politiķa foto un reklāmas tekstus. Veidosim demokrātisku sabiedrību, neļaujot masu saziņas līdzekļos brīvi izteikties daudzajām valsts politiku veidojošām partijām? Laikraksti, televīzija un radio ir arī tādēļ, lai iedzīvotājiem piedāvātu visu uzskatu un viedokļu spektru, kāds mūsu zemē eksistē. Tādējādi mēs dodam saviem lasītājiem šo demokrātisko brīvas izvēles iespēju. Lasiet, pētiet, salīdziniet un… izdariet izvēli. Viena partija un viena taisnība bija tikai sociālismā. Dažkārt tā vien šķiet, ka joprojām no tā nespējam (vai negribam?) tikt vaļā.
