Vienmēr ar interesi esmu lasījusi «Bauskas Dzīvē» publicētos ceļojumu aprakstus. Arī pašai patīk vērot svešas zemes, šoreiz vēlos pastāstīt par saviem iespaidiem.
Vienmēr ar interesi esmu lasījusi “Bauskas Dzīvē” publicētos ceļojumu aprakstus. Arī pašai patīk vērot svešas zemes, šoreiz vēlos pastāstīt par saviem iespaidiem.
Marseļas (Francijā) apskatei nebija tik daudz laika, kā gribētos, toties neizdzēšamā atmiņā palika savdabīgais pilsētas zivju tirgus. Tajā bija atrodamas ne tikai zivis, bet daudz citu eksotisku dienvidu jūras iemītnieku, jūras veltes, ko Latvijā nevar ieraudzīt nedz tirgū, nedz zoodārzā. Nelielais tirdziņš darbojās pašā krastmalā. Agrā rīta stundā no tikko pienākušām zvejnieku laivām un maziem kuģīšiem krastā tika izkrautas kastes ar dažādiem brīnumainiem jūras dzīvniekiem, lielākoties dzīviem. Bija interesanti vērot, kā pircēji izvēlas krabjus, jūras ežus un kalmārus, kā tirgotāji ar ierastu kustību pietur no galda slīdošu jūras zvaigzni.
Papriecājušies par eksotisko tirdziņu, ar kuterīti devāmies uz netālo salu, kas tāpat kā Marseļa ir iemūžināta nemirstīgajā Aleksandra Dimā darbā “Grāfs Monte Kristo”. Apskatījām Ifas cietoksni, kur ilgus gadus ieslodzījumā bez cerībām tikt brīvībā pavadīja romāna varonis – nepatiesi apsūdzētais un nodotais Edmons Dantess.
Aleksandrs Dimā raksta: “Dantess pacēlās un paskatījās, dabiski, uz to pusi, kurp brauca laiva; ne visai tālu savā priekšā viņš ieraudzīja melnu, kailu klinti, kuras virsū pacēlās drūmā Ifas pils.” Likās – kopš tiem laikiem nekas nav mainījies. Apstaigājot šo salu un no stāvas klints veroties viļņos, kas, ar milzīgu spēku atsizdamies pret akmeņiem, sašķīda miljonos sīku pilienu, nepameta nereāla, mistiska izjūta. Neviļus nāca prātā romānā “Grāfs Monte Kristo” aprakstītā varoņa bēgšana no šīs drūmās vietas: “Dantess juta, ka viņš laižas bezgalīgā telpā pa gaisu un kā aizšauts putns bez apstāšanās krīt zemē, no tādas varas aizrauts, kas viņam sažņaudza visu sirdi krūtīs. (..) kritiens viņam likās bez gala turpināmies vai veselus simt gadus. Pēdīgi viņš iegāzās ar briesmīgu troksni ledaini aukstā ūdenī, un neviļus viņam paspruka pusapspiests kliedziens, kad ūdens pārvēlās pār viņa galvu.”
Man šajā salā izdevās novērot arī neparastas dabas parādības – atmirstošās agaves, kuras, kā zināms, zied tikai vienreiz mūžā un tad iet bojā. Ziedi tikko bija noziedējuši, bet ziedneši slējās kā mazas priedītes.
Kad pēc pāris stundām atgriezāmies pilsētas krastmalā, no tirgus vairs nebija ne vēsts. Par to neatgādināja ne mazākais atkritums vai tukša kaste. Viss bija rūpīgi novākts.
