Nesen par piecus gadus vecas meitenes pavešanu netiklībā Liepājas tiesā diviem pieaugušiem tēvaiņiem tika piespriests sods – 200 stundas piespiedu darba sabiedrības labā un naudas sods. Kā skaidroja tiesas pārstāvji – viss atbilst likuma burtam. Tā neesot bijusi izvarošana, bet «tikai pavešana netiklībā», un likums tādā gadījumā paredz vieglāku sodu.
Tuvajo lokā
Seksuālā vardarbība visbiežāk notiek ģimenes, radu vai tuvu draugu lokā, jo tā ir visvieglāk bērnam tikt klāt. Vai tiešām netiklas darbības – pieskaršanās bērna dzimumorgāniem, savu atkailināto ģenitāliju demonstrēšana un piespiešana tām pieskarties – cilvēka dzīvi un nākotni ietekmēs maigāk un mazāk postoši nekā fizisks dzimumakts, skaidro Līga Bernāte, klīniskā psiholoģe un psihoterapeite, kas specializējas darbā ar bērniem.
«Nav ļoti būtisku atšķirību tajā, kādas emocionālas vai kognitīvas sekas izraisa varmācība, šajā gadījumā seksuāla vardarbība, jo gan izvarošana, gan pavešana netiklībā ir seksuāla varmācība. Tas nozīmē to, ka bērns tiek traumēts, un šādi ievainojumi atstāj nozīmīgas psiholoģiskas sekas. Tās parasti ietekmē visu turpmāko dzīvi un var atsaukties vēlāk, veidojot savu pieaugušā cilvēka dzīvi. Gan pie izvarošanas, gan pavešanas netiklībā tiek aizskarts bērna ķermenis, pārkāptas bērna fiziskās robežas, nemaz nerunājot par to, ko bērns pārdzīvo emocionāli. Bērns iemācās, ka ar viņa ķermeni cits cilvēks var izrīkoties tā, kā viņš grib. Ka tam nav vērtības un robežu,» atklāj speciāliste.
Esmu «slikts»
Līdz ar šausmām, bailēm, apjukumu, kas īsti notiek, vai tā drīkst vai nedrīkst, vai tas ir pareizi vai nepareizi, bērns vienlaikus piedzīvo arī kaunu, vainas sajūtu. Viņš iemācās, ka ir «slikts». Bērns gan jūt, ka kaut kas nav labi, bet nezina, ko darīt. Nesaprot, vai citam pieaugušajam var uzticēties, vai viņš netiks nosodīts. Kādēļ citi pieaugušie to nepamana un viņu nepasargā?!
Vienalga, cik vecs ir upuris, starp bērnu un pieaugušo ir varas pozīcijas, uzsver psihoterapeite. Reizēm dzirdēts viedoklis, ka pusaudzis pats kaut kādā veidā iniciē, provocē seksuālas attiecības ar pieaugušo. Taču jāsaprot, ka viņam nav dzīves pieredzes un iespējas novērtēt notikušā sekas. «Seksuālā vardarbība ģimenes vai tuvu draugu lokā bērnam ir vēl traumējošāka, jo pāri nodara nevis kāds sliktais no ārpuses, bet gan savējais. Ģimene vai radu loks ir tā vieta, kur bērnam vajadzētu justies visdrošāk. Ja te jāpiedzīvo seksuāla vardarbība, tad drošības sajūta tiek izjaukta pašā pamatā. Pēc tam ir grūti uzticēties citiem cilvēkiem un neapzināti pat šķiet apgrūtinoši dzīvot šajā pasaulē. Šķiet, ka briesmas draud visu laiku, un bērns nekad nevar zināt, kad tās uzbruks. Nav neviena, kas pasargās,» skaidro L. Bernāte.
Draud un manipulē
Upurim ir grūti par to runāt, jo, līdzīgi kā Liepājas gadījumā, varmā-kas parasti piedraud vai iestāsta, ka tas ir labi, pareizi. «Lai būtu vienkāšāk saprast, ka nav būtiskas atšķirības tajā, vai cilvēks tiek izvarots vai citādi seksuāli aizskarts, var minēt piemēru, ko gandrīz ikviens no mums ir piedzīvojis, proti – vārdi var sāpēt vairāk nekā fizisks nodarījums. Tāpēc emocionālā pārdzīvojuma sāpes nav mazākas atkarībā no tā, ir vai nav noticis fizisks dzimumakts,» stāsta psihoterapeite.
Seksuālās vardarbības sekas var būt dažādas. Tie ir emocionāli traucējumi – depresija, trauksme, agresija, kā arī miega traucējumi, pazemināts pašvērtējums, seksualizēta uzvedība. Pusaudžu gados var rasties ēšanas traucējumi, destruktīva uzvedība, vēlme agri iesaistīties seksuālās attiecībās vai arī tieši pretēji – izvairīšanās no jebkādām intīmām attiecībām, savas seksulitātes un ķermeņa noliegšana.
Mainās uzvedība
Bērnībā seksuāli cietušam cilvēkam var rasties vēlme meklēt sava dzimuma partneri, jo pretējais dzimums ir nodarījis pāri, atzīst eksperte. Bērnam var būt grūtības koncentrēties, domāšanas traucējumi, reizēm vēlāk skolā to sauc par hiperaktivitāti vai uzmanības deficītu, kas patiesībā ir sekas piedzīvotai vardarbībai bērnībā, uzskaita L. Bernāte.
«Visas nosauktās sekas var parādīties pie jebkura veida seksuālas vardarbības. Jaunietim vai pieaugušam cilvēkam var veidoties uzvedības modelis, kas vēlāk liek iesaistīties līdzatkarīgās attiecībās vai mazohistiskās attiecībās. Var izpausties upura uzvedība – tas nozīmē, ka tiks veidotas attiecības ar cilvēkiem, kas darīs pāri vai arī, tieši pretēji, – pats cietušais kļūs par varmāku un fiziski, emocionāli vai seksuāli darīs pāri vai izmantos kādu jaunāku bērnu. Tas var būt gan laikā, kad bērns pats tiek izmantots, gan vēlāk – skolā un pieaugot.»
Nevainības dienasgrāmata
Labs veids, kā vecākiem un aizbildņiem iepazīt seksuāli cietuša bērna pārdzīvojumus, ir Margo Fragoso autobiogrāfiskais stāsts «Tīģer, tīģer…». Tas ir šokējis lasītājus daudzās valstīs, tulkots vairāk nekā 20 valodās un pievērsis sabiedrības uzmanību vardarbībai pret bērniem. Ietekmīgākie pasaules preses izdevumi «Tīģer, tīģer…» atzinuši par 2011. gada labāko dokumentālo grāmatu, to uzskata par obligāto literatūru ikvienam, kam rūp bērnu labklājība un kas vēlas izprast, kā novērst nelaimi, pirms tā notikusi.
Grāmata atklāj, kādēļ bieži vien bērna ciešanas nemaz nepamanām. «Tīģer, tīģer…» ir emocionāls autobiogrāfisks stāsts, kas palīdz vecākiem, līdzcilvēkiem un no līdzīgas vardarbības cietušajiem pamanīt un saprast, cik prasmīgi bērnu izmantotāji prot apburt savus upurus un cik izmanīgi apslēpj savus nodarījumus no sabiedrības acīm. Tas sniedz paraugu, kā pēc notikušā atkal nostāties uz kājām.
«Noslēpumi, kas atļāva zelt Pītera pasaulei, klusēšana un noliegšana ir tieši tie spēki, uz kuriem paļaujas visi varmākas, lai viņu īstie motīvi paliktu apslēpti. Ir nepatīkami par to runāt un domāt, bet tāpēc jo svarīgāk ir to darīt pietiekami skaļi un bieži!» komentē grāmatas autore Margo Fragoso.
IESKATIES…
Fragments no Margo Fragoso autobiogrāfiskās grāmatas «Tīģer, tīģer…»
«Kad Margo satika Pīteru, viņai bija septiņi gadi, viņam – piecdesmit viens. Pēc gadu ilgušām kopējām rotaļām pienāca brīdis, kad Pīters teica: «Lai vai kā, taisnība ir tā, ka tu kļūsti vecāka. Ar to es nedomāju, ka tev jāpārtrauc bērnu rotaļas – tas ir, tu esi bērns, un es ceru, ka mēs varēsim spēlēties mūžīgi. Bet mēs varam nodoties arī pieaugušo nodarbēm, kas mums abiem sniegs lielu baudu. Iepriekš tu apsolīji, tu teici, ka darīsi jebko, un es gribētu, lai tu dari kaut ko ļoti īpašu un jauku. Kaut ko, ko dara cilvēki, kas mīl viens otru kā mēs…» Stāvēju tik, cik vien bija iespējams, un skatījos, kā Pīters novelk bikses. Viņš nevalkāja apakšveļu. Šoreiz es lūkojos uz Pītera peni, lai viņu iepriecinātu. Šis rīks kopumā izskatījās kā hotdogs, kam pievienoti divi gaisa baloni.»
