Kad daba augšāmceļas un grezno zemi šo, no čaulas ārā veļos, kā pūpols dara to.
Kad daba augšāmceļas
un grezno zemi šo,
No čaulas ārā veļos,
kā pūpols dara to.
Un saules paliem ļaujos
un lietum rasināt,
Pie koku stumbriem kļaujos
un puķēm stāvu klāt.
Caur visu manī ieplūst
tik mundrs dzīvīgums,
Kā ledus lēni izkūst
viss ziemas sastingums.
Un atkal augšāmceļos,
uz gaismu tiecoties,
Vēl neaiziešu veļos –
to nosaka pats Die’s.
