Kāpēc man gribas visu laiku ēst? Kā varētu atkal kaut ko pagrauzt! Ar prātu saproti, ka nevajag, bet emocijas liek to darīt.
Stresa kompensācijai
Speciālisti atzinuši – nemitīgais sāta trūkums liecina, ka cilvēku piemeklējušas vieglas pakāpes ēšanas traucējumi. Ar ēšanu nereti kompensējam kādas nepanesamas emocijas – stresu, skumjas, trauksmi, nomāktību, depresiju, dusmas, zemu pašapziņu, kā arī garlaicību.
Stresu bieži piedzīvo cilvēki ar augstu atbildības izjūtu. Bieži viņiem ir izteikta vēlme pēc kaut kā salda, sātīga vai sāļa, graužama, kraukšķīga, nevis pēc veselīga ēdiena. Stress nav tikai atruna, ar ko aizbildināt savas likstas un neizdarības. Tas patiešām ietekmē organisma hormonālo sistēmu. Hormonu līdzsvara traucējums veicina kāri pēc šokolādes, riekstiņiem, čipsiem, garšīgas treknas kūciņas, kas spēj radīt tūlītēju labsajūtu.
Rīšanas lēkmes
Emocionālā ēšana nesniedz sāta sajūtu, un turpinot ēst vēl un vēl, nereti gadās arī pārēsties. Ja cilvēks atsevišķās situācijās sajūt, ka ēd pārāk daudz, jāsāk domāt par kompulsīvo pārēšanos. Uztura speciāliste Baiba Bremmere skaidro: «Pirms kāda laika sabiedrībā biežāk runāja par tādiem ēšanas traucējumiem kā anoreksija un bulīmija, pašlaik arvien vairāk cilvēku saskaras ar kompulsīvo pārēšanos. Šis traucējums atrodams arī slimību klasifikatorā, tātad ir iespēja uzrādīt šādu diagnozi. Slimībai raksturīgas rīšanas lēkmes, un atšķirībā no bulīmijas negausīgajai ēšanai neseko atbrīvošanās no ēdiena – caureja vai vemšana.»
Negausīgā ēšana, lai apspiestu savas nepatīkamās emocijas, it kā palīdz. Bet diemžēl – īslaicīgi, jo problēmas, kas ir slikto emociju pamatā, netiek risinātas un tam visam komplektā vēl pievienojas liekais svars. «Problēma ir tāda, ka bieži vien gan paši cilvēki, kas ar pārēšanās lēkmēm saskārušies, gan apkārtējie, šo rijību neuzskata par slimību, bet gan par cilvēka rakstura vājumu, slinkumu vai pat par normālu, veselīgu apetīti,» vērtē B. Bremmere.
Veicina citas slimības
Kompulsīvās pārēšanās pacienti visbiežāk ir ar virssvaru vai aptaukošanos, taču problēma ir arī cilvēkiem ar normālu svaru. Pārsvarā tie ir vecāki nekā anoreksijas vai bulīmijas pacienti, arī vīrieši. Speciālisti uzskaita pārēšanās lēkmēm raksturīgās pazīmes: ēšana līdz nelabai sajūtai vai pat sāpēm, ēšana ātrākā tempā nekā normāli, liela tilpuma uztura uzņemšana bez izsalkuma sajūtas, ēšana vienatnē, jo ir kauns par uzņemtās barības daudzumu, vilšanās sevī, depresija vai kauns pēc pārēšanās.
«Kompulsīvā pārēšanās tiek diagnosticēta, ja rīšanas lēkmes caurmērā notiek vismaz divas reizes nedēļā sešus mēnešus pēc kārtas. Šīs lēkmes var būt pāris stundu garas, bet tās var ieilgt arī nedēļu. Aptaukošanās, kas nereti iet roku rokā ar kompulsīvo pārēšanos, var izsaukt citas veselības problēmas, piemēram, cukura diabētu, augstu asinsspiedienu, nieru, žultspūšļa slimības, reproduktīvos traucē-
jumus un citas,» stāsta B. Bremmere.
Psiholoģei Bauskas novadā Gunitai Junkurēnai kāda sieviete stāstījusi savu novērojumu darba vietā. Visi, kas bija sākuši darba attiecības, pēc neilga laika kļuvuši izteikti apaļāki. Tas liek aizdomāties par stresaino darba vidi, priekšniecību un tās vadības stilu, kā arī kolēģu savstarpējām attiecībām.
Saknes – bērnībā
Ārstes psihoterapeites Ilzes Sestules komentārs: «Psihoterapijas korifeji vienprātīgi uzskata, ka ēšanas traucējumi sakņojas agrīnā bērnībā. Normāli ir tad, ja bērniņš kopā ar mātes pienu saņem mierinājumu, baudu, sajūtu, ka viņš nav viens. Ar laiku bērns iemācās atšķirt emocionālo diskomfortu no bada sajūtas. Arī pieauguši viņi nodala šīs lietas. Ja bērnībā kādu iemeslu dēļ šī pieredze nav gūta, pastāv risks, ka sajūta «ar ēšanu varu nomierināties, justies daudz drošāk» dziļi iesēžas emocionālajā atmiņā, un vēlāk stresa vai citu negatīvu emociju brīžos var būt par cēloni emocionālajai ēšanai vai citiem ēšanas traucējumiem.»
Psiholoģe Gunita Junkurēna arī piekrīt, ka noteikti vajadzētu meklēt, izzināt problēmas sakni, kur un kāpēc veidojas nemiers. Reizēm jāpadomā, kādas attiecības valda ģimenē ar bērniem, vai viss ir kārtībā. Ģimene ir kā vienota sistēma, bērns – vecāki – attiecības. Reizēm tas var būt par iemeslu stresam, nemieram, it īpaši bērniem.
Iespējamie risinājumi
Neatkarīgi no iemesla, kas izraisa kompulsīvo ēšanu, vajadzētu padomāt, vai vērts iet postā. Pats galvenais un svarīgākais ceļā uz pārmaiņām ir vēlēšanās. «No malas dots padoms – saņemies taču, pārstāj nemitīgi kaut ko gremot – būs bezjēdzīgs. Tā kā ēšanas vēlme sakņojas dziļi emocionālajā pieredzē, no tās ir ļoti grūti atbrīvoties. No tā nav iespējams atteikties pavisam, tas arī bieži kļūst par klupšanas akmeni vēlmē tikt galā ar pārēšanos, seko steberēšana no viena grāvja otrā, kad savas emocijas un stresu apēdam,» stāsta
I. Sestule.
Galvenais nepadoties. Pirmais solis – sāc domāt, vēlies dzīvot labāk. B. Bremmere aicina nepalikt vienaldzīgiem, ja jaušamas kaut mazākās pazīmes, ka ir nepieciešama palīdzība. Uztura speciāliste ir pārliecināta: «Parasti kompulsīvās pārēšanās pacienti saprot, ka šāds dzīvesveids nav normāls, cenšas mainīt ēšanas paradumus, ievēro diētas, taču tās ir īslaicīgas un nedod vēlamo rezultātu, kas savukārt izraisa garastāvokļa pasliktināšanos, un ritenis sāk griezties no jauna. Pirmais solis uz atveseļošanos ir saprast un atzīt, ka esi slims. Tādā gadījumā ir iespējama palīdzība.»
Atbalsts galvenokārt meklējams ģimenē un draugos, tad sadarbībā ar nozares profesionāļiem. Svarīgs ir dietologa vai uztura speciālista padoms ēšanas paradumu maiņā, endokrinologa, psihiatra konsultācija. Nepieciešamas sarunas ar psihoterapeitu, kas palīdzēs mainīt domāšanu. Cilvēkam ir jāsakārto ēdienkarte, jāatrod alternatīva ēšanai, kāda cita nodarbe vai ieradumu maiņa, kas novērsīs domas no ēšanas un sniegs pozitīvas izjūtas.
«Katru reizi, iedomājoties par kūkām un ēdienu, vajadzētu piezvanīt savam draugam, aicināt 15 minūšu pastaigā. Pakāpeniski vajadzētu samazināt porciju daudzumus, jādzer ūdens, bieži vien izsalkuma sajūta var būt mānīga, patiesībā signalizējot par slāpēm. Ir jānovērš haoss ēšanas režīmā un jāizveido sistēma,» iesaka B. Bremmere.
Elīnas (38) stāsts:
– Nekad nebiju aizdomājusies, ka pārēšanās, vēlme kaut ko iemest mutē ir sava veida slimība. Netīši biju dzirdējusi par to runājam, tas mani ieinteresēja. Kad iedziļinājos problēmā, sapratu un radu izskaidrojumu, kāpēc es saskaros ar biežām svara pārmaiņām, nomāktību. Esmu strādājusi vairākās darbavietās ar atšķirīgu specifiku. Novēroju, ka pirms atskaišu iesniegšanas direktoram jutos «uzvilkta». Šādās situācijās piefiksēju, ka nemitīgi gribas kaut ko iemest mutē, «knakstināties», kā arī ir izteikta kāre uz saldumiem. Kad sāka pieaugt svars, nepatika uz sevi vairs skatīties spogulī, sapratu, ka pienācis laiks strādāt ar sevi, iemācīties uzveikt stresu, meklēt nodarbes, kas to palīdz uzvarēt, gūt iekšēju līdzsvaru, jo problēma ir arī manī un jāmācās citādāk uztvert lietas. Diemžēl, tuvojoties 40 gadu slieksnim, ātri nomest svaru vairs nav tik viegli. Personīgi man palīdz sports, satikšanās ar draugiem, kultūras pasākumi, jo īpaši mūzika. Galvenais, neiesēdēties mājās, neierauties čaulā, piespiest sevi kustēties. Nevaru teikt, ka vienmēr man tas izdodas, bet tagad vismaz saprotu, kas ar mani notiek, un cenšos ar to tikt galā.
UZZIŅAI
Ieteikumi, kā cīnīties pret kompulsīvo pārēšanos:
pacenties atturēties no ēšanas uz neilgu laiku, kamēr norimst emocijas;
ievies trīs līdz četras ēdienreizes dienā;
neturi mājās un darbā našķus;
izveido ēšanas dienasgrāmatu;
izveido sarakstu, kas tev jāizdara, iekļaujot tajā arī fiziskās aktivitātes;
runā par savām jūtām, emocijām, kas reizēm ir ļoti smags darbs;
palīdzēs komandas darbs;
galvenais nepadodies, celies un turpini, ja pakriti;
neizvirzi pārāk lielus mērķus, nefiksējies uz liekajiem kilogramiem, vairāk domā par to, kas tev nāktu par labu.
Avots: «Ievas Veselība», 2016. gada 2. numurs.
