Ruta Segliņa 11 gadu bija padomju saimniecības «Brunava» direktore, tagad – pensionāre. Sirmajai kundzei joprojām netrūkst enerģijas darboties savā piemājas zemītē, izaudzēto realizē Rīgā.
Ruta Segliņa 11 gadu bija padomju saimniecības «Brunava» direktore, tagad – pensionāre.
Sirmajai kundzei joprojām netrūkst enerģijas darboties savā piemājas zemītē, izaudzēto realizē Rīgā. Sirdspriekam ap māju zied dažādas puķes. Pavasarī «Dzeņu» dārzs slīgst vai 60 šķirņu tulpju ziedos, tad nāk lilijas, īrisi. Gladiolu zobenu arī ir vairāk nekā 55 šķirnes. «Pašas priekam puķes ap māju man te zied,» stāsta R. Segliņa. «Darboties ar tām sanāk vai katru dienu. Kad ir bagātīgāks ziedu laiks, aiznesu kādu pušķi tepat uz veikalu, lai pārdevējas ieliek vāzē pircēju priekam.»
Ruta Segliņa ir viens no raksturīgākajiem tā saucamo veco laiku cilvēkiem, kurus, protams, priecē atgūtā valstiskā neatkarība, bet sāpina šodienas neizdarības un ļaužu netikumi. «Toreiz mūsu produkcija bija vajadzīga,» atceras R. Segliņa. «Spēja tik ražot, lādēt vagonos un sūtīt projām. Ja kādreiz plāns gaļas vai graudu sagādē nebija izpildīts, uzreiz direktors tika izsaukts partijas mājā pie Bonāta «uz tepiķa». Daudzreiz jau šie sodi un pārmetumi bija galīgi muļķīgi, tomēr tas cilvēkus disciplinēja, kauns bija. Stingrākas prasības bija arī vadītājiem. Domāju, ka tagad daudzas lietas mūsu pagastā neiet, kā vēlams, jo nav kārtīgas pagasta vadības. Mūsu pagastmājā pat plāksnītes pie ārdurvīm nav, nemaz nerunājot par darbinieku pieņemšanas laikiem. Pie kuras daudzdzīvokļu mājas centrā viskuplākās nezāles vasarā zaļo? Tur, kur seši priekšnieki dzīvo. Šovasar pagasts palika bez sava policista. Vai jau laikus nezināja, ka E. Iļņickis ies pensijā, un nevarēja gādāt kādu aizvietotāju?
Tomēr vairākums brunaviešu sapratuši, ka pašiem vien par labāku dzīvi ir jācīnās. Patīk, ka zemnieki cenšas godprātīgi strādāt, tīrumos ievēro augu seku. Tādi vismaz zemīti nenoplicinās. Cilvēki negrib dzīvot nekārtībā. Nesaprotu, kāpēc mūsējie nepiedalās rajona konkursā par sakoptāko pagastu. Tur jau vairāk tikai pašvaldības iniciatīva ir vajadzīga, jo kārtīgu un sakoptu sētu arī Brunavas pusē netrūkst. Cilvēki te nedzīvo cūcībā, viņus vajag tikai pamudināt, ar labiem vārdiem uzmundrināt. Mēs, dažas ar puķkopību pārņemtas sievas, katru gadu braucam uz dažādām skatēm. Šogad bijām puķu svētkos Valmierā. Kad vēlāk runājām, vēl daudzas brunavietes būtu braukušas to skaistumu ska- tīt. Vai arī šādus izbraukumus nav pašvaldībai jālīdz organizēt?
Sāp sirds par dzeršanas trakumu, kas ļaudis pārņēmis. Dzēra jau tajos laikos arī. Cik reizes bija tādu gadījumu, kad, direktore būdama, braucu pa mājām, lai traktoristus dar- bā dzītu. Bet bija tomēr lielāka bijība, arī apstākļi alkohola lietošanai nebija tik labvēlīgi. Tagad pagastmājas zālē no- tiek diskotēka, blakus veikalā pērc alkoholu, cik sirds kāro. Vai kāds ir kontrolējis, cik jauni ir diskotāji un pircēji? Negribas visās lietās vainot tikai pašvaldību, daudz kas no cilvēkiem pašiem atkarīgs. Tomēr kā- dam pa priekšu ar to gaišo cerības gaismu ir jāiet,» tā R. Segliņa.
