Vecumnieku pagasta Sarkano skolu 17. martā rotāja Latvijas valsts karogs, ciemiņi brauca un nāca. Visi viņi vēlējās būt klāt novadnieka profesora Visvalda Varneša Klīves grāmatas «Vadonis apjukušajiem» atvēršanas svētkos.
Vecumnieku pagasta Sarkano skolu 17. martā rotāja Latvijas valsts karogs, ciemiņi brauca un nāca. Visi viņi vēlējās būt klāt novadnieka profesora Visvalda Varneša Klīves grāmatas “Vadonis apjukušajiem” atvēršanas svētkos. Svētkus atklāja mācītājs Pāvils Brūvers, piedalījās pārstāvji no studentu korporācijas “Fraternitas Rusticana”, V. V. Klīves dēls Saulvedis, radi, draugi, sabiedrības pārstāvji. Kokli spēlēja Vecumnieku mūzikas un mākslas skolas audzēkne Ieva Danovska.
Apkopot svētrunas V. V. Klīvi kādreiz rosinājis viņa ilggadējais draugs Francis Usāns, kurš arī 17. martā piedalījās svētkos, teikdams, ka svētrunas saistoši atbildot uz daudziem grūtiem jautājumiem, kas nodarbinot viņu un viņa domubiedrus.
Grāmatā lasāmas 28 svētrunas, kas teiktas dažādos dzīves gadījumos. Piemēram, “Dieva Dēls ir nācis, lai kalpotu” (Ciešanu laikā), “Parastais, neparastais” (Lieldienās), “Kāds gars jūs vada?” (Vasarsvētkos), “Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka gudru sirdi dabūjam!” (skolas gadu beidzot), “Dienišķās maizes diena” (Pļaujas svētkos), “Nesiet cits cita nastas” (Latvijas 80 gadu svētkos) u. c. Tajās ļoti vienkāršā un katram saprotamā valodā runāts par ikvienu dzīves uzdoto jautājumu, parādīts tā risinājums, radot pārliecību, ka nav nepārvaramu problēmu.
Profesora Klīves plašā erudīcija (viņam bija maģistra grāds gan filosofijā, gan teoloģijā ), bagātā dzīves pieredze, dziļā pilsoniskā stāja vienmēr apliecināja runātāja tiesības jautājumus dziļi analizēt un paust noteiktu viedokli. Viņš bija ļoti jūtīgs, iejūtīgs un cilvēku cienošs. Tāpēc Vera Volgemute-Rozīte savās atmiņās par profesoru teica, ka viņš runāja ne tikai no prāta gudrības, bet visas lietas skatīja ar sirdi.
Profesors Klīve bija brīvs no meliem, viltības, ļaunuma, skaudības un visa tā, ko cilvēkam dod grēks. Viņa teiktais vienmēr skanēja patiesības valodā, bet filosofija māca cilvēkam šo vienkāršo atziņu: “vienīgi patiesība cilvēku dara brīvu”. To mēs atminējāmies katrā tikšanās reizē, ar viņu kopā bija viegli runāt, jokot, smieties, elpot un vienkārši – būt.
Grāmatu sastādījusi profesora dzīvesbiedre Vija Klīve. Viņa arī stāstīja par tās tapšanu, lasīja Visvalda svētrunu fragmentus un vadīja atklāšanas svētku gaitu. Krājumu salikusi Maruta Strautmale, tas izdots apgādā “Klints”. Zīmējumus veidojusi Vecumnieku vidusskolas absolvente Iveta Bērziņa. Par to priecājamies un vēlam, lai viņai mākslinieciski veiksmīgi ceļi nākotnē.
Svētki izskanēja, ciemiņi aizbrauca, bet es vēlējos pabūt kopā ar Visvalda Klīves grāmatu. Uzšķīru vietu par kalpošanu un lasīju: “Kalpošana tomēr ir īpatnējs jēdziens. Vispirms – kalpošana vienmēr ir ļoti praktiska un konkrēta. Tā nav kaut kas “vispārējs”, bet konkrētu uzdevumu veikšana noteiktos apstākļos. Žēlsirdīgais samarietis nekalpo “visai cilvēcei”, bet palīdz tieši sasistajam cilvēkam ceļmalā. Otrkārt, kalpošana ir attiecības starp cilvēkiem. Mēs kalpojam otram cilvēkam, kurš ir tāds pats kā mēs. Ikviens ātri vien sajūt, kādā garā mēs kalpojam. Cilvēki ļoti viegli atšķir, vai mēs esam tikai derēti un piespiesti kalpi, vai mēs kalpojam no sirds. Beidzot – kalpošana vienmēr notiek, tā sakot, pārraudzībā. Kalpošanai pāri stāv Tas Kungs. Kalpošana nenozīmē citu iegribu izpildīšanu, bet nopietnu palīdzību, kurai ir tālejošas sekas. Kalpošana nav naiva padotība, bet uzdevuma veikšana.”
Paldies visiem par darbu svētku sagatavošanā, īpaša pateicība luterāņu draudzes priekšniecei Skaidrītei Dambeniecei un viņas vīram Arnoldam.
