Nezinu pat, kā iesākt rakstīt. Tik ļoti sāp, ka tā notiek tepat pie mums. Katru gadu daudzās kapsētās notiek piemiņas brīži mūsu mīļajiem.
Nezinu pat, kā iesākt rakstīt. Tik ļoti sāp, ka tā notiek tepat pie mums. Katru gadu daudzās kapsētās notiek piemiņas brīži mūsu mīļajiem. Arī šogad jūlija beigās tādi svētki bija Vecsaules pagasta Sveķu kapsētā. Jau vairākus gadus tos apmeklēju. Kādreiz to darīju kopā ar mammu, bet tagad – viena, jo mamma jau pati atdusas kapu kalniņā. Šeit var pabūt pie savējiem, pārdomāt visu, satikt draugus, radus, kaimiņus. Nezinu, vai tik ļoti esam aizņemti, ka vairs nevaram reizi gadā atnākt vai atbraukt uz savas dzimtas kapsētu? Sveķu kapsētā dus gan Jaunsaules, gan Ozolaines un arī tālāku vietu cilvēki.
Katru gadu mūsu kļūst arvien mazāk. Šogad kapu svētkos bijām tikai piecpadsmit cilvēku. Vai tiešām šie atceres brīži vajadzīgi tikai mācītājam, mūzikas spēlētājai, kapu sargam ar kundzi un vēl dažiem? Liels paldies jāsaka Vizmai Novoruckai un viņas vīram, kuri katru gadu apkopj tās kopiņas, kam vairs nav piederīgo. Šogad viņi saposa arī mūsu radu dusas vietas, jo mums nebija laika to pašiem izdarīt.
Es domāju, ka nedrīkst aizmirst mirušos, viņi taču bija un būs mūsu… Saglabāsim senču tradīcijas!
PIEDERĪGĀ
