Pēc strīda ar vīru sieviete iedzer žurku indi. Saķildojusies ar vecākiem, pusaudze sameklē vecmāmiņas miega zāles, lai vairs nepamostos.
Pēc strīda ar vīru sieviete iedzer žurku indi. Saķildojusies ar vecākiem, pusaudze sameklē vecmāmiņas miega zāles, lai vairs nepamostos.
Šogad mūsu rajonā no dzīves mēģinājuši aiziet pieci cilvēki. Viņiem ārsti ir spējuši palīdzēt. Trīs cilvēki izdarīju ši pašnāvību pakaroties. Tuvinieki var vienīgi minēt iemeslus, kāpēc tā noticis.
Situācija pagrūž
Tiesu medicīnas eksperts, psihiatrs Edgars Laucis izrunājas ar katru, kurš apturēts pusceļā uz nāvi un ievietots slimnīcā. Visbiežāk šie cilvēki nožēlo savu rīcību. Taču starp viņiem ir arī tādi, par kuriem nevar būt drošs, vai drīz pašnāvības mēģinājums netiks atkārtots. Imunitāti pret šo rīcību pēc pašnāvības mēģinājuma neviens neiegūst, secinājis Edgars Laucis.
Viņš saka: “Visbiežāk ar šo impulsīvo, situācijas izraisīto rīcību cilvēki ir vēlējušies pievērst uzmanību sev, savām vajadzībām. Ļoti bieži tās ir labojamas, izrunājamas, nokārtojamas lietas. Taču tie, kuri mēģina izdarīt pašnāvību, nav stipri.
Tie varētu būt dzīvē vīlušies cilvēki, kuri zaudējuši darbu, un tāpēc mainījusies visa dzīve. Tie ir ļaudis, kuri pusmūžā vairs nevar atrast sev vietu, lai nopelnītu iztikas līdzekļus. Iemeslus varētu saukt simtiem, un tie neatkārtotos. Var nomirt dzīvesbiedrs, nodegt māja, pazust dokumenti, rasties problēmas mājās vai darbā, var arī neglābjami nelaimīgi iemīlēties. Pašnāvnieku vidū ir arī alkoholiķi, kuri kādā brīdī saprot, ka dzīvei nav jēgas. Ir bijuši arī tādi veci vai slimi cilvēki, kuri negrib kļūt par nastu tuviniekiem vai arī jūtas ļoti vientuļi, tāpēc izvēlas aiziet no dzīves.”
Nespēj noticēt
Edgars Laucis stāsta, ka ir gan izskaidrojami, gan nesaprotami iemesli, kāpēc cilvēks nonāk depresijā. Tai ir kritumi un kāpumi. Raksturīgi, ka padarīt galu pašnāvnieks parasti nolemj nevis pašā tumšākajā brīdī, bet tieši tad, kad jau parādās iespēja izķepuroties. Varbūt cilvēkam ir grūti noticēt, ka situācija tiešām var mainīties, bail, ka tā atkal kļūs sliktāka.
Pašnāvība savā ziņā ir bēgšana no atbildības, mēģinot aizvērt aiz sevis durvis, atstājot paša problēmas citiem. Tā varētu būt kā nesaprasto cilvēku atbilde sabiedrībai.
Nākas ārstēties
“Tie, kuri stingri nolemj aiziet no dzīves, visbiežāk pakaras. Provētāji izvēlas medikamentus pārāk lielās devās. Biežāk iedzer to, kas ir mājās – vecāku sirdszāles, miega vai nervu zāles. Nereti kombinē ar alkoholu. Daži ir mēģinājuši nodurties, īpaši būdami stiprā alkohola reibumā, bet parasti jau izdodas tikai sevi ievainot. Kādu laiku nav bijis neviena vēnu griezēja,” stāsta speciālists.
Agrāk katru, kurš mēģinājis izdarīt pašnāvību, veda uz Jelgavas psihiatrisko slimnīcu. Tagad tas vairs netiek darīts. E. Laucis skaidro, ka cilvēkam ir tiesības gan dzīvot, gan mirt. Ja ir aizdomas par psihisku saslimšanu, tendenci uz pašnāvību, nākas ārstēties. “No nāves izglābtajiem iesaku izrunāties ar psihologu, uzmeklēt psihoterapeitu. Tas reizēm palīdz vairāk nekā spēcīgie medikamenti, kas nomāc gribu un prātu. Taču šo speciālistu pakalpojumi nav lēti,” saka Edgars Laucis.
Katram sava nasta
Vai statistika liek domāt, ka ir kādas sezonālas iezīmes? Varbūt pavasari cilvēkiem ir grūtāk sagaidīt? “Īsta pamatojuma šādam apgalvojumam nav. Katram pacientam ir savi iemesli. Pērn no janvāra līdz martam bija deviņi pašnāvības mēģinājumi, vairāk nekā šogad. Citu gadu ir miers līdz aprīlim. Lielāka nozīme, manuprāt, ir nevis gadalaiku maiņai, bet gan Mēness fāzēm. Pilnmēness laikā, piemēram, daudzas kaites saasinās, “ātrā palīdzība” to ļoti izjūt.
Arī tie jaunieši, kuri jau pēc pāris mēnešiem kā neprātīgi ar motocikliem drāzīsies pa ceļiem, zina, kas var notikt, bet to neattiecina uz sevi. Ja nedomā, tad viņi ir pašnāvnieki jau no tā brīža, kad apsēžas uz motocikla, lai lidotu. Trakākais, ka ne tikai paši nositas, bet arī apdraud citus satiksmes dalībniekus,” rezumē E. Laucis.
***
fakti
– Latvija (pēc Krievijas un Lietuvas) ir trešajā vietā Eiropā pēc pašnāvību biežuma.
– Bauskas rajonā izdarītās pašnāvības:
1999. gadā – 20; 2000. gadā – 31, no tām vienu izdarīja par 18 gadiem jaunāks cilvēks; 2001. gadā – 21/2; 2002. gadā – 23; 2003. gadā – 15; 2004. gadā – 18 pašnāvības, 18 mēģinājumi.
– Riska faktori: depresija, atkarība no alkohola un narkotikām, tuvinieku uzmanības trūkums, vientulība.
Bauskas slimnīcas dati
***
uzziņai
– Senie ēģiptieši pašnāvību neuzskatīja par garīgo principu vai juridiska kodeksa pārkāpumu. 3. gadsimtā pirms mūsu ēras grieķu domātāji atzina – ja kādu apstākļu dēļ cilvēka dzīve kļuvusi neizturama, drīkst brīvprātīgi no tās atvadīties.
– Platons deklarēja, ka prāts var dot personībai drosmi dzīvot arī tādu dzīvi, kas pilna ar rūgtumu un ciešanām.
– Sokrāts uzskatīja, ka pašnāvību no morālā viedokļa nevar attaisnot, jo cilvēka dzīve ir dievu varā un cilvēkam nav tiesību rīkoties ar to, kas viņam nepieder.
– Audzinot jauno japāni, par morālei nepieņemamu rīcību kaunina. Par tikumības mēru tiek uzskatīts sabiedrības viedoklis. Lai izvairītos no apkaunojošas sajūtas, japāņu samurajs tiek apmācīts izdarīt pašnāvību (harakiri). Tas ir visai izplatīts veids, kā japānis izvairās no samilzušām problēmām.
– 1845. gadā izdotajā Britu likumā pašnāvība tika uzskatīta par smagāko noziegumu. Par pašnāvības mēģinājumu draudēja pakāršana. Līdz pat 1961. gadam Anglijā pašnāvība tika uzskatīta par kriminālnoziegumu, par slepkavības veidu.
– Pēdējā laikā juridiskā atbildība par pašnāvības mēģinājumiem gandrīz visur pasaulē ir likvidēta un to uzskata par nopietnu medicīnisku un sociālu problēmu.
Psiholoģiskās palīdzības dienesta informācija
