Šajā pavasarī kādās lauku mājās saklausīju šķietami paradoksālu izteikumu – mūsu tuvākajā apkārtnē nav trūcīgu cilvēku…
Šajā pavasarī kādās lauku mājās saklausīju šķietami paradoksālu izteikumu – mūsu tuvākajā apkārtnē nav trūcīgu cilvēku… Bildu, ka tā nevarētu būt, jo ļoti daudzi meklē materiālu atbalstu pie sociālās palīdzības darbiniekiem. Saimniece savu apgalvojumu turpināja skaidrot. Spriediet pati: piezvanīju gandrīz vai pārdesmit netālajiem iedzīvotājiem, taču nevienu nevarēju sarunāt darbā. Ja tiešām cilvēkiem nauda būtu vajadzīga, viņi taču neatteiktos no tiem latiem, ko nopelnīs. Lēnīgā pensijas vecuma lauciniece atcerējās arī iepriekšējo vasaru, kad darbu sastrēgumu brīdī meklējuši palīgus. Bez īpaša uzaicinājuma atnākusi jauniete no materiāli labi situētas ģimenes, kurai papildu ienākumi pat nav vajadzīgi. Meitene vēlējusies pierādīt pati sev, ka no darba nebaidās, ka ir izturīga.
Notikušo sarunu atcerējos pavisam nesen, kad satiku uzņēmīgu sievieti no mūsu rajona pavisam cita pagasta. A. kundzei (zināmu apsvērumu dēļ nesaukšu viņu vārdā) ir liela pieredze darbā ar cilvēkiem, tomēr arī viņa žēlojās, ka privātajā uzņēmumā nekādi nevar paļauties uz sešiem strādniekiem, visu laiku rezervē jātur vēl tikpat daudz vīru. Nav zināms, kad kurais sāks dzert un beigs to darīt. Bet darbs ir tāds, kuru apstādināt nevar. Vēl viņa šausminājās par kādu jaunu vīrieti, kuru nekad nav sastapusi skaidrā. Jau no rīta viņš redzams streipuļojam. Pazīstot runātāju, man nav iemesla viņas stāstīto uztvert kā pārspīlējumu.
Nepagāja ilgs laiks, kad iepriekš aprakstītās situācijas papildināja vēl viens un, jāteic, pat asāks piemērs. Varbūt tādēļ, ka privātstruktūras vadītājs ir vīrietis un viņš ar ļoti stingrām metodēm cīnās, lai ražotnē noturētu disciplīnu, jo no tās ir atkarīga pasūtījumu izpilde laikā un stabila sadarbība ar partneriem. Atļaušos precīzi nenosaukt darba vietu skaitu, taču uzņēmumam piecu gadu laikā «izfiltrēts» cauri pustūkstoš darbinieku. Palikuši tikai četri pieci, uz kuriem saimnieks var drošāk paļauties. Viņš bez aplinkiem teic, ka nepieņem savā uzņēmumā padzīvojušus cilvēkus, jo tie kādreiz uz darbu ir tikai gājuši, nevis strādājuši. Un tādus pārmācīt nav cerību.
Arī jauno sagatavošana un radināšana pie kārtības nesokas viegli. Izveidota stingra soda naudu skala (to esot ierosinājuši pieredzējušie strādnieki, lai iesācēji ātrāk izjustu, kāds ir darba stils šajā ražotnē). Maksimālais sods var būt desmit latu, minimālais trīs, pa vidu vēl ir pieci lati.
Grēku sarakstā iekļauti darba kavējumi, darbvietas nesakārtošana, tīrības neievērošana sadzīves telpās un pat ielas apavu nenovietošana šim nolūkam paredzētā vietā… Varētu teikt, ka tas ir nežēlīgs morāls un materiāls spiediens.
Man tomēr bija jādomā, vai tiešām mūsu ļaudis ir tik bezcerīgi norakstāmi. Žurnālisti gan biežāk uzmeklē cilvēkus, kuri ar cītību un pūlēm sasnieguši mazāku vai lielāku labklājību un aiz šīs sabiedrības slāņa varbūt nesaskata aisberga neredzamo daļu. Bet kā to panākt, ka strādīgums un citi tikumi ļaudīm «pielīp»? Sarunās ar trim sastaptajiem cilvēkiem es atbildi neieguvu.
