Kāpēc svinēt svešus svētkus, ja mums ir savi ar senām tradīcijām un tikai ar mūsu tautai saprotamu nozīmi.
Kāpēc svinēt svešus svētkus, ja mums ir savi ar senām tradīcijām un tikai ar mūsu tautai saprotamu nozīmi. To ir daudz, tie atnāk ar īpašu skanējumu, krāsu un senču iedibinātiem svinēšanas rituāliem. Gada lielākie svētki – Lieldienas, Jāņu diena un Ziemassvētki –, bet ir arī citas retāk svinētas dienas, kuras var atzīmēt ar neierobežotu izdomu. Mācāmies skaisti vadīt Mātes dienu, saprast un izjust Jāņu nakts un saullēkta maģisko burvību, ar cieņu un pateicību saņemt dāsnos Miķeļus un Mārtiņus. Šiem rudens svētkiem pa vidu ir veļu laiks. Tad pieminam aizsaulē aizgājušos un viņu atdusas vietās iededzam svecītes.
Pēc Mārtiņdienas jau var domāt par ķekatās iešanu, kad, labu vēlēdami, apstaigājam tuvus un tālus kaimiņus.
Tad kāpēc neatlaidīgi no citām tautām gribam pārņemt svešus svētkus ar svešām tradīcijām un rituāliem? Nu jau mūsu svinību sarakstā stabilu vietu ieņēmusi Lūcijas un Valentīna diena.
Tagad arvien drošāk sevi piesaka Visu Svēto diena. Katoļi to pavada baznīcā, aizlūdzot par mirušajiem. Tas ir saprotami un neapstrīdami. Šīs dienas svinīgo noskaņu bojā no Skotijas pārņemto seno ķeltu rituāli. Svētku kulminācija ir nakts, kad ielās iziet atbaidoši izkrāsojušies ļaudis ar nāves simboliem rokās.
Šie svešie svētki notiek dienā, kad atceramies Krišjāņa Barona dzimšanu. Nu esam spiesti izvēlēties – vai pieņemsim nezināmo un nesaprasto, vai kļūsim bagātāki ar savas tautas garamantām?
Vecumnieku vidusskolas 4.b klases audzinātāja Antonija Mačukāne skolēnus rosina uz gudru un pareizu domāšanu. Valoda un darbi tinas vienā kamolā ar tautasdziesmu un Dainu tēva piemiņas nemirstību. Ir sēta vēl viena sēkliņa bērnu dvēselēs, no kuras dienās izaugs mīlestība pret savu tautu, savas tautas dziesmu. Tad nebūs jādzied sveša dziesma un jāsvin sveši svētki.
