Nosaukt rakstu tā mani mudināja radio dzirdēta ziņa. Rīgā, ja nemaldos, 55. vidusskola izlēmusi ierosināt mācību iestādei dot nesen aizsaulē aizgājušā hokejista Sergeja Žoltoka vārdu. Viņš ir bijušais šīs skolas audzēknis.
Nosaukt rakstu tā mani mudināja radio dzirdēta ziņa. Rīgā, ja nemaldos, 55. vidusskola izlēmusi ierosināt mācību iestādei dot nesen aizsaulē aizgājušā hokejista Sergeja Žoltoka vārdu. Viņš ir bijušais šīs skolas audzēknis.
Apsveicama ideja. Sporta cienītāji par S. Žoltoku ir jūsmojuši kā par izcilu profesionālu hokejistu. Viņa tautieši, un ne tikai, sportistu ir daudzinājuši. Nenoliedzami – piemiņas vērts cilvēks. Ticu, ka skolai izdosies bijušā audzēkņa atceri iemūžināt.
Latviešiem izcils, pat leģendārs hokejists ir Helmuts Balderis. Bet vai viņa vārdā kādreiz sauks dzimto skolu? Šaubos. Kāpēc? Lūk, piemērs tepat mūsu rajonā! Vismaz pirms gadiem diviem represēto kluba “Rēta” valde nodeva Īslīces pagasta padomei rakstveida ierosinājumu nosaukt Īslīces vidusskolu novadnieka un šīs skolas kādreizējā audzēkņa, vēlākā virspavēlnieka, ģenerāļa Krišjāņa Berķa vārdā. Pašvaldība šo iesniegumu savukārt atdeva Īslīces skolas administrācijai, kur tas kādā atvilktnē iegūlies bez atbildes “Rētai”. Ne “jā”, ne “nē”. Un “Rēta”, jau kur tas laiks, pārstājusi gaidīt atbildi.
Liepājā kādai krievu kopienas skolai dots dzejnieka Aleksandra Puškina vārds. Kaut gan Puškinam ar Liepāju nav nekāda sakara, arī pats tur nav bijis.
Pēc mana uzskata, viena no krievu mentalitātes iezīmēm ir uzdrošināties, ātri izlemt un rīkoties. Apsveicama īpašība. Mums, latviešiem, tās nav. Tāda kā minstināšanās, tāda kā nedrošība, uz vietas mīņāšanās. Nez vai labi izklausīsies, ja skolu sauks ģenerāļa vārdā, ko citas skolas nodomās? Vai pagasta ļaudīm patiks? Manī rada bažas tas, ka baiļu sindroms pastāv vēl tik ilgi. 1941. gads – tautā saukts par “baigo”. Toreiz Īslīces skolas ilggadējais direktors Neilands pazuda čekas kazemātos. Kas zina, cik Latvijas neatkarība droša? Ar NATO trim lidmašīnām Šauļu lidlaukā, pašmāju diviem tankiem, dažādiem kara atribūtiem – dāvātiem un arī neveiksmīgi iepirktiem. Un ja nu laiki mainās (kā vēl nesenajā 20. gadsimtā) latviešiem par sliktu?
Jā, kāpēc tai skolai ģenerāļa Krišjāņa Berķa vārds? Pietiks ar soma Juka Rislaki uzrakstītu grāmatu “Kur beidzas varavīksne”, ko ielikt skolas muzejā redzamā vietā. Bet man ir skumji, lai neteiktu vairāk. Par ko konkrēti? Sirgstam ar latviskā lepnuma, nacionālās pašapziņas un patriotisma deficītu.
J. ZEMTAUTIS
Svitenē
Vai nosaukums ir galvenais?
Jautājums par ģenerāļa Krišjāņa Berķa vārda piešķiršanu mūsu vidusskolai tika izlemts jau pagājušajā mācību gadā, kad skolas padomes sanāksmē un kolektīvā runājām par šo priekšlikumu. Tika pieņemts lēmums, ka mūsu skolas audzēkņi atbalstīs visus pasākumus pagastā, kas saistīti ar izcilā novadnieka Krišjāņa Berķa piemiņu, un skolas muzejā īpaša vieta būs viņa dzīvesstāstam. Par to telefoniski informēju cilvēku, kurš interesējās par šo jautājumu.
Mūsu skolai ir 118 gadu. Ir tik daudz ievērojamu personību, kuras pelnījušas, lai viņu vārds skanētu Īslīces vidusskolas nosaukumā, tāpēc mēs šogad atjaunojam skolas muzeju.
Vainot mūsu skolas kolektīvu latviskā lepnuma, nacionālās pašapziņas un patriotisma deficītā ir nekorekti. Skola organizē valsts svētkus ne tikai mācību iestādē, bet arī visiem pagasta iedzīvotājiem, rūpējas par Brāļu kapiem, represēto piemiņas vietu, arī par Krišjāņa Berķa piemiņas vietas sakopšanu. Mūsu skolēni jau vairākus gadus Lāčplēša dienas rītā godina tautas varoņus gan pie Krišjāņa Berķa piemiņas akmens, gan Bauskā pie pieminekļa Brīvības cīņās kritušajiem. Skolas muzeja materiālus bagātina arī audzēkņu vākti pētījumi par Īslīces pagasta vēsturiskiem notikumiem, izciliem novadniekiem un represētajiem.
Vēstules autoram un arī lasītājiem vēlos uzdot pāris jautājumu. Vai mums ir cerības skolēnos, bērnos un mazbērnos attīstīt latvisku lepnumu un nacionālu patriotismu, nosaucot nenoliedzami izcilas personības vārdā skolu? Vai tomēr to vajadzētu pārmantot no vecmāmiņām, vectētiņiem, vecākiem kā ģimenes vērtību neatņemamu sastāvdaļu? Vai vārdā nosaukšanā vai nenosaukšanā būtu mērāms mans un skolas kolektīva patriotisms?
Ar cieņu – T. MILGRĀVE, Īslīces vidusskolas direktore
