Marina Kosteņecka 70. dzimšanas dienu 25. augustā svinēja Bauskas novada Dāviņu pagasta Bruknas muižā savu tuvāko draugu, domubiedru un radu lokā. Pateicības dievkalpojumu jubilārei vadīja priesteris Andrejs Mediņš.
Ierodas arī Vinnijs Pūks
Dievkalpojumam beidzoties, pie kapelas atvērtajām durvīm gaviļnieci sagaidīja meitenīte ēzelīša mugurā. Viņa bija ietērpusies Marinas mīļākās pasakas «Vinnijs Pūks» galvenā varoņa – lācīša – kostīmā.
«Savos 70 gados vēl neesmu šķīrusies no bērnības, tāpēc dzimšanas dienā Dieviņš man uzdāvināja Vinnija Pūka situāciju ar īstu ēzelīti un Vinniju, kuru atveido mana audžudēla meitiņa Sanita Marina. Man ir ļoti daudz bērnu un pieaugušo, ar kuriem esmu iepazinusies bērnunamos, grūti audzināmo skolās. Esmu centusies viņus atbalstīt gan morāli, gan materiāli. Mana sirds pieder tiem, kuriem klājas grūti, un mans dzīves uzdevumus ir viņus stiprināt,» sacīja Marina.
Daudz cilvēku, kuriem jubilāre ir sniegusi palīdzīgu roku un sirds siltumu, ir arī mūspusē. Ilga un cieša draudzība Marinu Kosteņecku vieno ar Iecavas novada Zālītes speciālo internātpamatskolu, kuras direktors Jānis Kārkliņš un viņa vietniece Ilze Arāja bija ieradušies Bruknā sveikt publicisti. Ziedus, pateicības vārdus un koncertu jubilārei veltīja arī Vecumnieku novada Skaistkalnes vidusskolas direktore Svetlana Vāverniece un viņas kolēģi. Marina vairākkārt ir piedalījusies 1991. gada barikāžu atceres sarīkojumos Skaistkalnes vidusskolā.
Izvēlas neformālu vidi
Publiciste «Bauskas Dzīvei» atklāj, kāpēc dzimšanas diena tiek svinēta Bruknas muižā: «Pirmo reizi šajā vietā nokļuvu vasaras sākumā. Mani atveda paziņa Anita Grigorjeva, kura tagad rūpējas par manu audžumazmeitiņu Sanitu Marinu. Man nebija pat domas svinēt jubileju. Māca skumjas, nogurums, trūka spēka. Bruknā viss piepeši mainījās. Pēc muižā pavadītās dienas sacīju priesterim Mediņam, ka gribu sarīkot dzimšanas dienas svinības un vēlos, lai mani galvenie viesi būtu Bruknas Kalna svētību kopienas iedzīvotāji. Vēlāk sāka zvanīt draugi un radi, kuri arī gribēja piedalīties. Viss tik jauki sanāca.
Redzat, man nebija nekādas vēlēšanās svētku mielastu rīkot kādā bezpersoniskā Rīgas kafejnīcā. Tas būtu diezgan formāli. Tāpēc mani bezgalīgi aizkustina mīlestība un siltums, ar kādu Kalna svētību kopienas personāls gādāja par svinību norisi. Tas ir mākslas darbs, nevis parasts mielasta galds! Man atlika tikai ieminēties par Vinniju Pūku, kad kopienas iedzīvotājs Pēteris parādīja savu lolojumu – Bruknas ēzelīti – un apsolīja, ka tas arī piedalīsies svinībās. Dzimšanas dienā Bruknā jūtos laimīga.
Jau sen neapmeklēju oficiālus pasākumus, ko rīko Saeima, valdība, politiskās organizācijas. Kāpēc man jāmoka slimās kājas, lai klausītos tukšās un liekulīgās runās? Cita lieta, ja aicina skolas, lai jauniešiem es stāstītu par Latvijas neatkarības atjaunošanas laiku. Tad dodos ceļā ar prieku, tomēr gan beidzamajos gados retāk, jo man ir grūti pārvietoties. Toties līdz 90. gadu vidum, šķiet, nebija nevienas dienas bez izbraukuma uz kādu izglītības iestādi. Vēlāk apmeklēju arī neskaitāmus tautas namus, lai pateiktos barikāžu dalībniekiem un pasniegtu piemiņas medaļas.»
Vēstules kā Svētie Raksti
Pašlaik Marina apkopo un šķiro Atmodas laikā saņemtās Latvijas iedzīvotāju vēstules. Viņa ir saglabājusi ap trim tūkstošiem sūtījumu ar norādi «Kosteņeckai». Vēstules ir rakstījuši gan atbalstītāji, gan noliedzēji – latvieši un krievi, jauni un vecāki ļaudis. Publiciste ir nolēmusi izdot grāmatu «Atmodas laika tautas portrets», izvēloties vēstuļu spilgtākos fragmentus un katru papildinot ar situāciju raksturojošu komentāru. Lai mūsdienu lasītāji notikumus saprastu, ir nepieciešams plašāks konteksts. Grāmata vispirms tiks izdota krievu valodā, bet vēlāk – latviski.
«Vēstulēs apliecinātā tautas mīlestība tagad man palīdz dzīvot. Tie ir mani Svētie Raksti, vislabākās zāles pret fiziskām kaitēm un skumjām. Daudzi mani mīl un ciena, bet netrūkst arī vēstuļu, kurās tieku nopelta. Tad saku sev: jo augstāks koks, jo garāka ēna. Manī nav aizvainojuma un rūgtuma,» teic Marina.
Starp tūkstošiem vēstuļu viņai ir kāda ļoti, ļoti īpaša. Pēc tikšanās ar Zālītes speciālās internātpamatskolas audzēkņiem meitenīte atsūtīja zīmējumu «Zelta zirgs» ar novēlējumu «Sasēdini zirga mugurā visus savus draugus, lai viņi tevi sargā!». Stāstot par šo vēstuli, Marinas acīs ir asaras. Viņa neslēpj, ka tā notiek, arī skatoties TV raidījuma ierakstu, kurā priesteris Andrejs Mediņš stāsta par Afganistānas karā piedzīvotajām šausmām. Viņš 80. gadu nogalē atradās obligātajā karadienestā un tika nosūtīts uz Afganistānu. Karā ierauto, sakropļoto un bojāgājušo puišu likteņiem publiciste pievērsās pirms daudziem gadiem, sadarbojoties ar Afganistānas karavīru māšu biedrību. Par šo tēmu var lasīt interneta vietnē «dialogi.lv».
Lasa filozofiskas grāmatas
Marina daudz lasa, apzināti izvēloties nopietnu filozofisko literatūru, dažādu garīgo skolotāju mācības. Viņa dod priekšroku sengrieķu domātāja Platona teorijām, Nikolaja Rēriha darbiem.
Ričarda Baha filozofiskā eseja «Kaija vārdā Džonatans Livingstons» ir viena no Marinas iemīļotākajām. Viņa spriež: «Apzinos, ka dzīve ir īsa un reiz beigsies, tāpēc jāizmanto atvēlētais laiks un jālasa filozofiska literatūra, lai censtos saprast, ka šajā pasaulē vissvarīgākā ir mīlestība. Es speciāli neprātoju par nāvi, jo esmu pārliecināta, ka tā neeksistē – vienkārši mēs pārcelsimies uz citu «portālu». Ričards Bahs raksta: «To, kas kāpuram liekas pasaules gals, Skolotājs sauc par taurenīti.» Nu, lūk, tagad esmu kāpuriņš, kuram ir cerības kļūt par taureni.»
MARINA KOSTEŅECKA
Dzimusi Rīgā.
Krievu izcelsmes Latvijas publiciste, rakstniece, žurnāliste un sabiedriskā darbiniece.
Pēc vidusskolas beigšanas aizbrauca uz Čukotku Krievijā un strādāja par skolotāju ganu brigādē tundrā. Vēlāk uzrakstīja savu pirmo grāmatu «Saltās sejas mēness».
Dažus gadus studēja toreizējā Rīgas Medicīnas institūtā. Absolvēja Maskavas Literatūras institūta Augstākos literāros kursus.
Atmodas laikā aktīvi darbojās Latvijas Tautas frontē, bija tās domes un valdes locekle.
1989. gadā ievēlēta PSRS Augstākajā Padomē, bet 1991. gada augustā atteicās no deputātes mandāta.
No 1992. līdz 2009. gadam vadīja Latvijas Radio autorprogrammu krievu valodā «Doma laukums».
Vairāk nekā desmit grāmatu autore. Pirms dažiem gadiem tika izdota grāmata «Vēstules no mājām». Tā ir viņas vecāku Grigorija un Jekaterinas Kosteņecku sarakste, tēvam atrodoties izsūtījumā Vorkutā.
Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni un Godazīmi «Lāčplēsis» par ieguldījumu Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanā.
Avots: www.latvijaslaudis.lv.
