Vasaras pilnbriedā Latvijā mums visiem atkal ir kopīgs darāmais – radu un ģimenes draugu pulciņā jāsanāk kopā kapusvētkos, lai varam aiznest visskaistākos ziedus un atcerēties mirušos. Kādu daļu no bijušā laika katrs aizgājējs paņēmis līdzi, daudz ko mēs vairs neuzzināsim un daudz ko būtu varējuši pajautāt. Tagad ir tik, cik palicis mūsu atmiņā.
Mūsu pulciņā šoreiz domas un sarunas rosījās par savulaik tradicionālajiem lauku darbiem – siena laiku, kartupeļu un cukurbiešu talkām… Lauki ir mainījušies un reizē arī dzīvesveids, kas aizgājis kopā ar vecāko paaudzi.
Manā bērnībā, 60. gadu beigās, mūsu mājā dzīvoja kapu sardze jeb, kā tagad sauc, kapu pārzine – maza auguma tantiņa Natālija Lauris, ko bijām iesaukuši par «mazo večiņu». Pie viņas bieži nāca cilvēki pēc kapličas atslēgas, kurā novietoja aizgājēja zārku. Taču vēl biežāk viņa staigāja uz Jumpravas kapiem, lai izravētu un iztīrītu celiņus un apkoptu kapuvietas, par kurām neviens nerūpējās. Mani vedināja līdzi, un šajos darbos vajadzēja palīdzēt. Sākumā samulsu un jautāju: «Kāpēc te kopjam, nav mūsu ģimenes kapiņi!?» Tantiņa atbildēja: «Ir vai nav, bet mūsu pienākums ir apkopt, varbūt visi miruši tajā dzimtā…» Nezinu, protams, vai viņai kāds par to maksāja, drīzāk jau ne. Nezinu arī, kādi amata aprakstā tagad ir kapu pārziņa pienākumi, bet nav gadījies redzēt, ka ilgstoši nesakopto sakārtotu kapu pārzinis. Nesen to vēl darīja bezdarbnieki – simt latu saņēmēji, bet nu tādu nav.
Kapu kopiņas parasti aprūpē vidējā un vecākā paaudze. Jauniešu tikpat kā nav arī kapusvētku piemiņas brīdī, kad visus uzrunā mācītājs. Iespējams, viņus, tāpat kā mani, mulsina kapusvētku dalījums pa konfesijām: katoļu un luterāņu, kas daudzviet parādījies nesen. Ne visās kapsētās jau ir šāda kārtība, bet vienojošāki taču būtu vieni visiem kopīgi kapusvētki.
