Zigfrīds Noimans no Vācijas meklē Bauskas apkārtnē lauku ļaudis, kas 1947. – 1948. gadā uzņēmuši un paglābuši jaunekli.
No Austrumprūsijas Zigfrīds Noimans 1947. gada ziemā bija nonācis Bauskas apvidū, kur kādā lauku mājiņā kopā ar saimnieka meitu Ernu, kas bija četrus gadus vecāka, bija spiesti slēpties no milicijas patruļām. Dzīves ceļi Zigfrīdu aizveduši atkal prom uz Vāciju, taču, iespējams, viņam no Ernas bijis bērns. To Z. Noimans tagad vēlētos noskaidrot, iespējams, atrast kādus savus pēctečus.
Z. Noimana stāsts: Kēnigsbergā
Es piedzimu 1932. gada 12. aprīlī Kēnigsbergā (tag. Kaļiņingrada). Mana māte bija bārene. Tēvs sākumā strādāja par ceļu policistu un ģimenei nodrošināja iztikšanu. Vecāki dzīvoja taupīgi, īrēja mazu dzīvoklīti un sapņoja paši par savu māju.
1941. gadā uzzinājām, ka tēvs gājis bojā. Pirms tam viņš bija paguvis izteikt vēlēšanos, lai es iemācos spēlēt kādu mūzikas in-strumentu. Par manu mūzikas skolotāju tika izvēlēts Ēriks Kohs, kurš mēdza teikt: «Vācieši nebēg», taču pēc neilga laika pats aizbēga. Mums ar mammu nācās iztikt ar 127,50 Vācijas markām. Kad krievi ieņēma pilsētu, mūs izdzina no dzīvokļa. Desmit gadu vecumā reizi nedēļā devos uz mūzikas nodarbībām, nebija viegli ar smago akordeonu rokās braukt ar autobusu vai vilcienu.
Vakaros, kad pilsētu bombardēja, man bija jāstaigā pa rajonu un jāziņo par ugunsgrēkiem. Kādu vakaru degoša koka baļķa dēļ guvu savainojumu, brūce ļoti ilgi dzija. 13 gadu vecumā bada un antisanitāro apstākļu dēļ saslimu ar tīfu. Tolaik ļoti daudzi izrādījās vājāki par šo slimību.
Pēc laika ieguvu mācekļa vietu uz padomju kuģa Kēnigsbergā. Alga bija pārāk maza, lai abi ar māti savilktu galus, taču pat pieticīgā atalgojuma dēļ atteikties no darba nebūtu bijis prātīgi. Marta beigās māte bija pazudusi – dzīvoklī viņas vairs nebija. Vēlāk mamma tika atrasta mirusi – viņa gulēja grāvī un bija pārklāta ar sniegu.
Z. Noimana stāsts: Dzīve Bauskas pusē
Palicis viens, devos ziemeļu virzienā – uz Lietuvu – pelnīt iztiku ubagojot. Ziemeļaustrumu purvos satiku partizānus un izpētīju Vācijas karti. No šī brīža man bija tikai viens mērķis – sasniegt Vāciju. Biju iecerējis gar Baltijas jūras krastu doties Somijas virzienā. Netālu no Palangas iemaldījos krievu zonā, mani arestēja un ieslodzīja Viļņas cietumā. Pēc tam nedēļām ilgi pratināja par pārgājiena nolūkiem, taču vēlāk tomēr palaida brīvībā.
Devos ziemeļu virzienā. 1947. gada oktobrī iestājās barga ziema, ar igauņiem bija grūti sazināties, tāpēc nācu atpakaļ uz Latviju. Zirga pajūgā labi cilvēki mani atveda uz Bauskas rajonu, un aiz žēlsirdības tiku pieņemts lauku mājā. Mēģināju sarunāties ar vienīgo tur esošo krievu meiteni, taču viņa bļāva, un māju man nācās pamest – tiku padzīts.
Maldoties pa apvidu, nonācu kādā citā lauku mājiņā, šķiet, tas bija Ziemassvētku laiks. Manas novalkātās drēbes tika sadedzinātas, man atļāva nomazgāties pirtī. Mājas īpašnieks man iedeva sava dēla drēbes, viņa puika savulaik kaujās netālu no Maskavas bija gājis bojā. Kopā ar saimnieka meitu Ernu, kas bija četrus gadus vecāka, bijām spiesti slēpties no milicijas patruļām. Meitene nezināmu iemeslu dēļ bija meklēšanā. Atceros, ka vilki saplosīja ģimenes suni. Tā kā bija ļoti auksti, sildījām viens otru ar savu ķermeni, un Ernai iestājās grūtniecība, tā viņa tolaik skaidroja.
1948. gada aprīlī nolēmu doties uz Austrumprūsiju.
Lūgums palīdzēt atrast Ernu, radus
Bauskas pusē esošās lauku mājas pagalmā bija aka. Braucot ar autobusu cauri Bauskai, pamanīju, ka tagad tur ir degvielas uzpildes stacija.
1947. – 1948. gadā man nācās uzturēties nelielā lauku mājiņā ārpus pilsētas. Tur tolaik dzīvoja ļoti jauki, viesmīlīgi ļaudis. Atceros, ka vienu reizi ar ragavām devos uz Rīgu.
Pagājušā gadsimta 50. gadu sākumā uz šo adresi nosūtīju vēstuli, bet nesaņēmu atbildi. Ļoti ceru, ka, izlasot šo publikāciju vietējā avīzē, izpalīdzīgie baltieši man palīdzēs.
Ja nekas neizdosies, informācija par tiem laikiem būs jāmeklē baznīcu grāmatās vai arhīvos. Ja Erna tiešām dzemdēja mazuli, viņš pasaulē varētu būt nācis 1948. vai 1949. gadā.
