Kādreiz jutos vainīgs, ja nespēju atcerēties, cik leģionāru iesauca Hitlera vadītās Vācijas armijā. Likās, ka skaitļi, piemēram, cik latviešu bija nacistu un cik padomju armijas pusē cīņās Volhovā, ir mītiski nozīmīgi. Ar neticību lasīju, ka attīstītai sabiedrībai karš nav tīkama parādība. Idejas kritiķi norādīja, ka tas esot cilvēku instinktos – cīnīties par teritoriju, pierādīt, kurš spēcīgāks.
Tomēr nesen, klausoties aculiecinieka atmiņās par Otro pasaules karu, sapratu, ka visi šie cipari un idejas patiesībā attaisno slimīgu domāšanu un kādus kompleksus. Parastam cilvēkam toreiz nebija domu par savas ideoloģijas uzvaru vai ko tamlīdzīgu. Tā bija dzīve ar tūkstošiem kritušo, līķu smaka, maitu putnu izknābtas lūpas, acis, vaigi, nāvējošas mīnas, nežēlīga cilvēku slepkavošana un aplaupīšana, aizsedzoties ar ideju par rases tīrību vai sociālisma uzvaru.
Cilvēce tagad ir pietiekami attīstīta, lai karš nebūtu vajadzīgs. Kādreiz cīņas vajadzēja, lai iegūtu bagātāku teritoriju vai pārapdzīvoto vietu iemītnieki rastu jaunas zemes. Tagad tehnoloģiju attīstībā svarīgākais ir ideju sacensība – kā veiksmīgāk apstrādāt savu zemi, īpašumus, kā virzīt aizvien jaunākas un jaunākas tehnoloģijas.
Tiklīdz ir problēmas, tā uzrodas personas, kas to atrisinājumu rod tikai iekšējā vai ārējā agresijā. Problēmu māktās nācijas vilina šāda neprātīga domāšana, novedot līdz īstam neprātam, gluži kā Hitlera Vāciju vai nesen Ugandu Āfrikā. Lai gan nav reālu piemēru par to, ka valsts iekšējās ekonomikas problēmas atrisinātu karš. Piemērs kaimiņos – vai patiesi ekonomisko problēmu plosītās Krievijas iedzīvotājiem pats labākais ir finansiāli atbalstīt Krimu un tērēt naudu karam Ukrainā?
