Kādā vakarā iezvanījās telefons. Mans paziņa uztrauktā balsī sacīja, ka jābrauc spiningot. Pirms dažām dienām viņš esot bijis kādā Vidzemes ezerā un ar lomu ļoti apmierināts.
Kādā vakarā iezvanījās telefons. Mans paziņa uztrauktā balsī sacīja, ka jābrauc spiningot. Pirms dažām dienām viņš esot bijis kādā Vidzemes ezerā un ar lomu ļoti apmierināts.
Esot atkal jābrauc. Jautāja, vai arī es negribu spiningot, sinoptiķi esot solījuši normālus laikapstākļus.
Norunātā laikā pie mājas piebrauca Jura vadītais BMW. Mašīnā sēdēja arī līdaku speciālists Zigurds. Pie Rīgas robežas mūs apturēja ceļu policists – dokumentu pārbaude. Kārtības sargs ielūkojās salonā, ieraudzījis, ka dodamies uz copi, novēlēja ne asakas.
Ceļā laiks pagāja ļoti ātri. Laivu bāzē noīrējām trīs laivas, lai katrs varētu doties uz izraudzīto vietu ezerā. Sagatavojām spiningus un norunājām, cikos pie laivu bāzes tiksimies.
Gaidu vecākus «uz pārrunām»
No sākuma nolēmu izmantot tvisterus. Piesēju koši zaļu gumijas zivtiņu. Pirmais metiens, un zivs! «Pieteicās» divsimt gramu smags asaris. Priecājos, ka «maisam gals vaļā». Nu tik būs! Taču nekā! Mainīju tvisterus ar šūpiņiem, šūpiņus ar vobleriem, bet līdakas bija kaut kur pazudušas. Nākamā cope sekoja aptuveni pēc stundas. Pieteicās «mēra» līdaciņa, kuru saudzīgi noņēmu no āķa un atlaidu, varbūt atsauks savus vecākus «uz pārrunām». Jā, esmu kļuvis nedaudz māņticīgs, jo nereti mazās līdaciņas atsūta ar mani «parunāties» savus mazliet vecākos radiniekus.
Nolēmu piezvanīt Jurim, lai pavaicātu, kādi viņam panākumi. Varbūt es kaut ko nedaru, kā vajag, iespējams, ka šajā ezeriņā lielās līdakas grib kādu speciālu mānekli. Juris bija tukšā, pat copi neesot redzējis, kaut gan no mūsu šķiršanās brīža bija pagājušas vairāk nekā divas stundas. Arī es nepriecājos, jo man bija pieķērušās tikai divas zivtiņas, kuras atlaidu.
Lomu sadala draudzīgi
Kā jau Latvijā pierasts, negaidot sāka līņāt, nācās uzvilkt lietusmēteli. Taču pēc neilga brītiņa veiksme – pirmā «kilogramniece». Tātad lietus zivis ir pamodinājis. Todien mans loms bija apmierinošs – noķēru trīs divus kilogramus smagas un divas aptuveni trīsarpus kilogramus smagas līdakas. Lielākās norāvās.
Nemanot pienāca laiks tikties ar biedriem. Juris autiņā lepni dzēra tēju. Kad sācis līt, viņš nodomājis, ka nemērcēs vizuļus, tāpat nekas nebūs, un īries uz krastu. Mums ar līdaku speciālistu Zigurdu katram bija pa piecām līdakām. Viena meistara līdaka svēra vismaz četrus kilogramus. Lai Jurim pēc loma nebūtu jāiet uz tirgu, zivis sadalījām. Līdakām uzlikām papīrīšus ar numuriem un vilkām lozes. Apmierināti bijām visi, tikai Juris pukojās, ka nobijies no lietus un pārtraucis spiningot.
Kad izbraucām uz šosejas, bija dziļa krēsla, lietus nerimās. Mēs apcēlām mūsu neveiksminieku Juri, kurš, nobijies no lietus, nemērcēja vizuļus. Laikam baidījās, ka tie sarūsēs. Vizuļi taču nerūsē, ja bieži tiek izmantoti. Padoties nekad nedrīkst, vienmēr jāturpina meklēt dienas veiksmīgāko mānekli.
***
Joki
– Viens makšķernieks lielās otram: – Man reiz pieķērās tāda zivs, ka trīs stundas pagāja, kamēr dabūju to ārā no ūdens!
– Jā, es arī kādreiz nemācēju makšķerēt…
*
– Tiesnesis: – Es tomēr nesaprotu, kā jūs, spiningojot ar vizuli, varējāt pārplēst kolēģim ausi?
Makšķernieks: – Ļoti vienkārši! Ja vēlaties, varu jums parādīt.
