Ukrainas vārds trešo mēnesi lasāms pasaules ziņu virsrakstos. Preses slejās un televīzijas reportāžās atspoguļoti protesti Kijevā, rādīta nežēlība pret oponentiem, joprojām nerimst diskusijas par konflikta risinājumiem.
Notikumi mainās ik dienu. Lūk, pēdējo dienu virsraksti: «Kijevas barikāžu aizstāvji piespiež atkāpties valdības atbalstītājus» – 9. februāris, «ES likumdevēji aicina apsvērt sankcijas pret Ukrainu» – 6. februāris, «Janukovičs ir gatavs pirmstermiņa vēlēšanām» – 4. februāris, «Krima grasās lūgt Krievijas aizsardzību» – 4. februāris.
Šaubas par opozīciju
Vecumnieku novada Misas vidusskolas absolvents Valters Vizulis desmit gadus dzīvo Kijevā. Te viņš nodarbojas ar sporta preču importu un tirdzniecību. Elektroniskā pasta atbildi «Bauskas Dzīvei» Valters sāk ar skaidrojumu, ka Kijevā ir simtprocentīgi iedzīvojies, tādēļ viņa paustais būs vērtējums no Austrumu uzņēmēja skatupunkta.
«Lai izprastu šeit notiekošo, jāzina, ka Ukraina ir valsts ar ļoti sarežģītu vēsturi. Tādēļ pašlaik notiekošais globālā mērogā ir iedzīvotāju protests pret varas patvaļu, valsts izsaimniekošanu, lielo sponsoru biznesa lobēšanu, korupciju,» raksta Valters, «pretrunas ir pašā varas partijā. Daudzi tās dalībnieki jūtas apspiesti, piekrāpti. Varas spice kontrolē procesus valstī, pārņem savā varā lielos uzņēmumus, daudzos gadījumos pilnībā ignorējot citu partijas biedru intereses.»
Tajā pašā laikā ļoti daudzi cilvēki šaubās, vai tad, ja opozīcijai dotu simtprocentīgu varu, tā būtu taisnīga, godīga, nelobētu savu sponsoru intereses. Šādām pārmaiņām tic ļoti maza sabiedrības daļa, atzīst Ukrainā mītošais latvietis.
Emocijas uzvar
Protestos aktīvi iesaistās tie, kas netic pozitīvām pārmaiņām nekādā versijā, raksturo Valters: «Protestē arī tie, kurus ir nomākusi ekonomiskā bezcerība, domājot, ka tomēr kaut ko šajā valstī varēs mainīt. Trešā protestētāju grupa ir sašutušie, kurus patiesi šokē varas visatļautība, klaja jebkādu cilvēcisko normu neievērošana.»
«Daudzi iedzīvotāji neizprot, ko nozīmē virzīšanās uz Eiropu. Viņiem šķiet – ja noslēgs sadarbības līgumu, tad Ukraina automātiski iekļūs Eiropas Savienībā, visi varēs brīvi pārvietoties. Lielā daļā iedzīvotāju emocijas ņem virsroku pār pragmatisku politisko un ekonomisko procesu izpratni,» uzskata uzņēmējs.
Taču kopumā protestu cēlonis esot kopējā tautas neapmierinātība ar situāciju valstī. Galvenais protestu izraisītājs – prezidenta pārāk ilgā «tirgošanās» un vēlme iegūt maksimālo labumu vienalga, no kā, – no ES vai no Krievijas. Lai kāpinātu likmes, Janukovičs paziņoja par noteiktu virzību uz ES, taču pēdējā brīdī lēmumu mainīja. Tas radīja sašutumu vairāk nekā pusē valsts iedzīvotāju. Īpaši viņu neapmierināja veids, kā tas notika. Prezidenta atteikšanos novembra beigās Viļņas Austrumu partnerības samitā parakstīt sadarbības līgumu ļoti daudzi uzskatīja par milzīgāko politisko kļūdu. Tas arī sāka protestus, kas izplatījušies visā valstī un kļuvuši ļoti grūti kontrolējami.
Sabiedrības viedoklis tomēr ir dažāds, atzīst Valters: «Nav tā, ka 90 procentu atbalstītu protestētājus un tikai desmit būtu pret. Taču kopumā, šķiet, protestētāju pusē ir vairākums.»
Situāciju neizpušķo
«Par pašreizējo dzīvi Kijevā varu teikt, ka transporta kustība kopš decembra joprojām cauri pilsētas centram ir ļoti apgrūtinoša. Taču kopumā valstī visi procesi notiek, cilvēki strādā, veikali darbojas. Tīri cilvēciski dzīvi Kijevā pašlaik uzskatu par samērā drošu. Naktīs iespējami dažādi ekscesi, taču situāciju par ārkārtēju negribētu nosaukt,» apraksta uzņēmējs.
Valtera ģimene dzīvo apmēram trīs kilometrus no Ukrainas galvaspilsētas centra, garām protestētājiem nākas braukt katru dienu. «Akcijās gan neesmu iesaistījies, ļoti daudz strādāju, tādēļ nav laika šādām aktivitātēm. Centrā bieži jūtams sadūmojums, taču tas izklīst, līdz mūsu mājai nekas daudz nenonāk,» vēsta latvietis.
Biznesu notiekošais ietekmē, atzīst Valters: «Investoriem mazinās vēlme te ieguldīt līdzekļus, daļa pircēju maina paradumus. Ļoti svarīgs faktors ir nacionālās valūtas – grivnas – devalvācija par vairāk nekā 12 procentiem. Izskatās, valūtas kursa normalizēšanās nav gaidāma, drīzāk gan tālāka devalvācija, taču jau daudz lēnākā tempā.»
Nav neapstrīdama ceļa
Plašsaziņas līdzekļi notiekošo rāda skarbi, taču latvietis nedomā, ka tas tiek izpušķots. Daudz no tā, kas notika novembra beigās, dažās decembra naktīs un īpaši janvāra otrajā pusē, parādīts vēl «diezgan maigi». «Varas rīcība dažbrīd bija tāda, ka aizskāra pat ļoti bezkaislīgus cilvēkus. Daudzi Kijevā pārdzīvo par protestētājiem, jo miliču rīcība vairākās epizodēs bijusi patiesi nežēlīga. Jau šķita – protesti apsīks, taču milicijas rīcība raisīja tādu pretreakciju, ka ļoti īsā laikā naktī lielā salā centrā ieradās vairāk nekā 30 tūkstoši protestētāju. Pat neraugoties uz to, ka milicija bija nobloķējusi ielas,» stāsta Valters, «vienlaikus jāatzīst – arī protestētāju rīcība daudzās epizodēs nebija likumīga.»
Uzņēmējs atzīst – tāpat kā daudziem, arī viņam nav viena vienīgā padoma, kā izkļūt no situācijas. «Normālu risinājumu nav īpaši daudz. Viens variants – viss paliek pa vecam ar esošo prezidentu un pagaidu ministru prezidentu līdz jaunām vēlēšanām. Otrs variants – prezidents paliek līdzšinējais, tiek izveidots pagaidu parlaments, kas daļēji maina konstitūciju. Trešais variants ir pilnīga opozīcijas uzvara, jauns prezidents un jauns parlaments. Mana skatījumā pašlaik šis variants ir visnereālākais.»
UKRAIŅU VIEDOKĻI
Volodja Pašišņaks, dzīvo Īslīces pagastā:
«Man šķiet, pašlaik Ukrainai nav jātiecas Eiropas Savienības virzienā. Ar Eiropu Ukrainu gandrīz nekas nesaista. Toties ar Krieviju saista ļoti daudz – izejvielas, rūpniecība. Ukrainā ir labi attīstīta metālapstrāde. Kas var notikt ar šo ekonomikas jomu, nokļūstot ES, parādīja «Liepājas metalurga» piemērs. Nedomāju, ka ukraiņiem vajag rūpniecības sabrukumu. Ražotnes likvidēt nav grūti, tikai – kas pēc tam eiro pelnīs? Ceru, ka domstarpības tiks nokārtotas mierīgā ceļā.»
Anna Marčenko no Gailīšu pagasta:
«Nāku no Rietumukrainas, esmu sazinājusies ar radiniekiem, zinu, ka viņi uz Kijevu nebrauc. Satraukums par dzimtenē notiekošo ir. Skatos reportāžas Krievijas, Ukrainas, Latvijas telekanālos. Esmu dzirdējusi par augsto korupcijas līmeni Ukrainā. Tur notiekošo daudzējādā ziņā uzskatu par provokāciju, kaut kādu spēku apzinātu rīcību, lai cilvēkus saceltu kājās. Vienlaikus es zinu, ka rūpnīcās, raktuvēs cilvēki strādā, tātad ne visi piedalās protestos. Ļoti ceru, ka viss kaut kā nokārtosies bez asins izliešanas.»
Anna Manzjuka no Gailīšu pagasta:
«Latvijā dzīvoju kopš 1985. gada, taču man daudz radu mīt Ukrainā. Brālis dzīvo Doņeckā, zinu, ka viņš uz protestiem nebrauc. Daudz radu mīt Rietumukrainā, kur ir ļoti augsts bezdarba līmenis. Tās puses ļaudis ļoti vēlētos brīvāku pārvietošanos uz līdzās esošo Čehiju, Ungāriju, tādēļ viņi Eiropas Savienības idejas vērtē ļoti pozitīvi. Vēsturiski Rietumukrainā cilvēkiem ir negatīva nostāja pret «maskaļiem», tā dēvē krievus. Par protestiem esmu dzirdējusi, ka tur daudziem maksā, lai brauc un piedalās. Taču neesmu pārliecināta, cik daudz šajās runās ir taisnības. Ļoti ceru, ka Dievs visiem dos prātu un viss beigsies mierīgi.»
UZZIŅAI
Ukraina ir pēc platības lielākā valsts Eiropā, neskaitot Krieviju un Turciju, kuru teritorija ir gan Eiropā, gan Āzijā. Tās platība ir
603,7 tūkstoši kvadrātkilometru.
2012. gadā Ukrainā bija 45,59 miljoni iedzīvotāju.
No 9. gadsimta Ukrainas teritorija bijusi austrumslāvu civilizācijas centrs. Daļa tās teritorijas bijusi Lietuvas-Polijas valsts, Krimas hanistes, Krievijas impērijas sastāvā.
1922. gadā Ukrainas austrumos izveidoja Ukrainas Padomju Sociālistisko Republiku, kas bija viena no Padomju Savienības dibinātājām.
1939. gadā Ukrainas PSR pievienoja daļu no PSRS okupētās Polijas un Rumānijas, 1945. gadā – arī Čehoslovākijas austrumu daļu. 1954. gadā Ukrainas PSR pievienoja pirms tam Krievijas sastāvā esošo Krimas apgabalu.
Ukraina atguva neatkarību pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā.
Avoti: wikipedia.org, Pasaules Banka.
