Latvijas Radio 1 ziņās 18. februārī plkst. 7 kāda Olga M. sniedza plašu izklāstu gandrīz astoņu minūšu garumā. Lūk, viņa, kādas ārvalsts uzņēmuma apakšfiliāles īpašniece, Latvijas lielā piejūras pilsētā nogruntējusies investores statusā, kā jaušams, uz ilgu palikšanu. Izveidojusi perspektīvu šokolādes ražošanu. Iesākumā būšot daži desmiti tonnu, pēc tam daudzkārt vairāk ar plašu noietu pasaules tirgū. Vietējiem iedzīvotājiem kā tāds labdarības žests – darba vietas kairinošā aromātā. Šokolādes nosaukums būšot «Pobeda», latviski – ‘uzvara’. Tas gan nebūtu jāsaprot kā uzvara Otrajā pasaules karā vai izcili panākumi pašreizējā hibrīdkarā. Šokolāde simbolizēšot augstu kvalitāti pasaules brīvā tirgus virsotnē.
Hibrīdkarš šokolādes uzvaras gājienā
Šī informācija Latvijas Radio manī viesa pārdomas. Šokolādes uzvaras gājienā saskatu slēptas hibrīdkara nianses – viens no faktoriem iekšējai apdraudētībai un sabiedrisko norišu nedrošumam sašķeltā divkopienu valstī, par ko masu mediji izvairās runāt, uzsverot tikai ārējo drošību NATO rāmjos, kas mūs aizstāvēs, ja kas… Mums ir divas motorizētas kājnieku brigādes un viens amerikāņu bataljons. Jāpaciešas līdz 2020. gadam, kad būšot vairāk naudas militārajam aprīkojumam gan kvalitātē, gan kvantitātē.
It kā pustukšajā Latgalē novietos kādu mūsējo kājnieku brigādi, ja nenobīsies no kaimiņa, kas var kļūt vēl tramīgāks, kaut tam pašam jau pasen tuvu robežai izvietoti lieli militārie spēki, kas piedalās biežos manevros, simulējot iebrukumu.
Tas bēdīgi slavenais Latgales karogs, ko kāds latvietis, vai nu iekrievots, vai naudiskā pasūtījumā radījis, saviļņojis daļu Latgales iedzīvotāju. Manuprāt, «BīBīSī» raidorganizācijā iefiltrējušies ārvalstu specdienestu aģenti to izmantoja, gatavojot provokatorisko filmiņu, lai destabilizētu situāciju jau tā vārgajā Latgales reģiona ekonomikā. Šīs filmas iespaidā var gaidīt ārzemju investoru novēršanos no Latgales kā politiski nedrošas teritorijas.
Vienotība un vienprātība
Sava karoga nav Vidzemei, Kurzemei, Zemgalei. Vai vajag? Noteikti ne. Nevajadzētu devalvēt mūsu valsts svētāko simbolu – sarkanbaltsarkano karogu –, ar kura krāsām kā audumā, tā sirdī gan izcīnījām, gan aizstāvējām savu valsti. Aizgājis pat tik tālu, ka viens otrs novads jau savu himniņu sacerējis. Joprojām aktuāli ir Kārļa Ulmaņa vārdi: «Vienotība tautu allaž stipru dara.» Vienotība bez vienprātības izčākst, kā to parādījusi partija ar smuku nosaukumu «Vienotība». Vienprātība sarežģītajā ģeopolitiskajā situācijā un iekšējā nedrošībā ir sevišķi nozīmīga.
Saeimā pašlaik satraukums drošības komisijā, ko vada odiozā, politiskās reputācijas mīnusos aizgājusī Solvita Āboltiņa. Viņa mazāk uztraucas par prezidenta Raimonda Vējoņa slimošanu nekā par Satversmes pilnvaroto prezidenta aizvietotāju, Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci, «nepareizo» cilvēku šajā amatā, jo vairāk – ar prezidenta pilnvarām, kas, pēc S. Āboltiņas domām, būtu jāsašaurina. Par iemeslu šādam ierosinājumam varētu būt S. Āboltiņas izpratnē «spļāviena vērtā» I. Mūrnieces nacionālpatriotiskā, tautas atzinīgi vērtētā uzruna pagājušā gada 18. novembrī.
Bruņoto spēku virspavēlnieks/-ce
Manuprāt, galvenais ir tas, ka prezidenta aizvietotājs, tāpat kā prezidents, ir Bruņoto spēku virspavēlnieks, kas Latvijai bīstamākā brīdī, iespējams, varētu izsludināt vispārēju mobilizāciju, kara stāvokli. Kā rīkoties šādā situācijā prezidenta prombūtnē, valsts pamatlikumā skaidrojuma nav, un par to tiek diskutēts. Ar pavēli bruņotajiem spēkiem pretoties un aizstāvēt Latvijas teritoriju tāds «nepareizs» cilvēks kā Ināra Mūrniece varētu izjaukt kādu nezināmu, tautai slepenu plānu – nepretoties ļaunumam, pakļauties iebrucējiem, tāpat kā 1940. gadā, sagaidot «atbrīvotājus», jau kuro reizi –, kas ar ziediem, kas ar atbilstošiem karogiem vai melni brūnām lentītēm. Apzināti vai neapzināti pavērsieni valsts iedzīvotājus var nostādīt traģisku notikumu priekšā – nesagatavotus, neinformētus. Pašlaik, aizmālējot apziņu ar tālām, neskaidrām bēgļu problēmām no Sīrijas, Āfrikas, vēsture var atkārtoties. Dievs, dod, ka bez lieliem upuriem!
Sākumā minētās divas kājnieku brigādes ārkārtējā situācijā var tikt iekļautas divgalvainā ērgļa ģerboņa armijā, bet sabiedroto bataljons bez neviena šāviena čarterreisā aizlidot uz kādu citu pasaules karsto punktu, kur rit nozīmīgāka cīņa – par naftu.
