Otru labāko sacerējumu «Bauskas Dzīves» konkursā «Latvijai – 80» uzrakstījusi AGITA ZVILNA, Skaistkalnes vidusskolas 11. klases skolniece.
Otru labāko sacerējumu «Bauskas Dzīves» konkursā «Latvijai – 80» uzrakstījusi AGITA ZVILNA, Skaistkalnes vidusskolas 11. klases skolniece. Šodien saīsināti publicējam viņas darbu.
Ceļš no mājām uz skolu klāts ar asfaltu. Kurpes – netīras, smilšainas. Kāpēc es neeju pa asfaltu, bet pa smalkā āboliņa klāto ceļmalu? Ak, es zinu! Tikai tā es spēju sajust savas dzimtenes auru! Latviešu pēdas izjūta, uzminot zaļai velēnai. Tā kā bērzs uzsūc ūdeni šūnu pa šūniņai no dziļākās saknes līdz pašam galotnes pumpuram, to veldzējot, tā mani piepilda zemes spēcinošā enerģija. Tā ir zemes dāsnākā velte – atdot pašai savu spēku.
Jaunībā mēs nenovērtējam vecāku dotos padomus, ikdienas steigā nespējam apjaust Latvijas lielākās dāvanas dabas burvību, kas mūsdienās kontrastē ar atkritumu modernajām izgāztuvēm, latvisko mentalitāti, kas kā nerakstīta vizītkarte raksturo tevi un mani visā pasaulē. Pat Amerikā pazīst latviešus, ja vien zina, kas ir Latvija. Bet vai arī paši to apzināmies? Vai tu esi, lasītāj, kaut reizi dzīvē izgājis saullēkta laikā pļavā un ļāvies, lai zāles pirksti tev kaklā uzkar kristāla rasas rožukroni? Vai esi skaitījis lūgsnu kopā ar gājputniem: «Paliec, jel neaizej vēl, mīlas vasara!»
Cilvēki reti atzīst kļūdas un savu slinkumu, viņi tikai aizbildinās, meklē attaisnojumus nevaļai, steigai un garāmskriešanai. Viltus nevainība. Varbūt tā esam dzīvojuši jau kopš vācu krustnešu laikiem septiņus garus gadu simteņus. Kurš bija vainīgs pie tā, ka mūsu tēvu zemīte visu šo ilgo laika posmu bija bendes meitiņas lomā, kam jācieš citu kļūdu dēļ?
1918. gada 18. novembris. Gribas ticēt, ka lāsts ir noņemts.
Ļaužu plūdi Otrajā pilsētas teātrī. Nē, teātra izrāde šoreiz nav paredzēta. Šodien uz skatuves nav masku, nav traģēdi- jas, nav ne komēdijas, ne drāmas, tikai kaila patiesība uzrunā tautu.
Kāpinājums. Saspringta tautas pacietība.
Kulminācija. Dievs, svētī Latviju…
Atslābums. Asaru dzīres.
Laimes, piepildījuma un pilnības sajūta nav ilga. Laika straume nes mūs uz priekšu bez apstājas. Tu vari kliegt vai ārdīties, bet tev nav varas pār to, nav neviena zariņa šajā nežēlības upē, pie kura pieķerties, lai tikai ilgāk pakavētos tajā vietā, kur tev ir labi – vislabāk uz šīs pasaules.
«Katrpus šūpuļa draudēja pacelta dūre,» tajā laikā raksta A. Brigadere.
Otrais pasaules karš. Dūres smaka iesūkusies Latvijas linu drānās, un tā palikusi kurla no ložu svilpieniem.
Fašisti kā neapmierināmi vampīri. Viņiem vajadzīgas jaunekļu asinis.
Cik patiesība dažkārt var būt skaudra un sāpinoša! Tāpēc jau cilvēki sākuši paši sev un citiem melot.
Kā gribas aizstāvēt šos jaunības neredzējušos! Ja varētu veidot akciju: «Ziedojiet jaunību tiem, kam to zaga!». Vai mēs septiņpadsmit, astoņpadsmitgadīgie maz protam novērtēt šo Dieva dāvanu?! Arī mans vecaistēvs bija viens no tādiem apzagtajiem. [es], [es] 19. divīzijas artilērijas pulkā pavadīti trīs mokošu murgu gadi.
Desmit lodes no deviņām šautas garām. Latvju zēni nēsāja tīrus savus kreklus (šī dziesma nav par krekliem, bet ir par sirdsapziņām…).
Dziļa nakts. Akmenslauztuvēs vēl nerimstas klaudzieni. Vai tie ir cirtieni akmenī, vai sāpju nots skaņas sirdī? Tālajos ziemeļos – Kolimā, Andrejs kopā ar simtiem sev līdzīgu stāvējis, zobus sakodis un dūres cieši savilcis, ar skatu pret dzimteni – Latviju. Vienīgā doma: «Atgriezties!» Bet Latvijā… Atsteidzies krievs atplestām rokām un tukšām acīm. Acis – dvēseles spogulis. Rokas grūž cilvēkus vagonos. Iet vilciens no Rīgas uz… uz Sibīriju.
Bērns ir apmānīts – iedots košā konfekšu papīrītī ietīts akmentiņš. Latvieši ir pievilti – izpalīdzīgā padomju armija kļuvusi par mūsu tautas apspiedējiem. Bendes ģērbušies melnās ādas jakās, gluži kā dažs labs mūsdienās.
Latvieši nobijušies klusēja… Četrdesmit gadu padomijā… Konveijera cilvēciņi – visi ar vienu zīmodziņu (mēs kā visi). Kur tagad mētājas šo laiku ideoloģija? Tepat, skolas kurtuvē, koši sarkanos vākos ievākota.
Septiņpadsmit gadu īsajā mūžā esmu sākusi jau baidīties no tās dienas, kad teikšu: «Lieciet mani mierā, esmu visu šai dzīvē redzējusi, tagad gribu dzīvot klusumā!» Taču vēl lielā- kas bailes mani pārņem, domājot, vai visu spēšu, ko esmu iecerējusi…
