Slimība viņai – šiverīgai, sešdesmit divus gadus vecai kundzītei – uznāca pēkšņi un negaidīti un slimnīcā iznāca būt biežāk nekā mājās.
Slimība viņai – šiverīgai, sešdesmit divus gadus vecai kundzītei – uznāca pēkšņi un negaidīti un slimnīcā iznāca būt biežāk nekā mājās. Viņa dakteriem stāstīja, ka ātrāk jāveseļojas, lai varētu steigties pie lopiņiem. To nebija daudz – tikai gotiņa un bullēns. Bērni studēja pilsētas skolās, ieteikdami mātei lopiņus likvidēt, jo viņa pati spēja pārvietoties tikai ar spieķīša palīdzību. Gotiņu viņa sargāja kā savu acuraugu, lai četrgadīgajam mazdēlam būtu pieniņš, tāpēc bērni domu par lopiņu nokaušanu vairs neminēja.
Kad māte kārtējo reizi iegūlās slimnīcā, bērni, neko viņai nesakot, gotiņu un bullēnu likvidēja. Pēc dažām dienām no slimnīcas piezvanīja, ka māte mirusi… Likteņa ironija – nokāva lopiņus, kuri māti turēja pie šīs zemes… Pirmais, ko pagastā pēc viņas aiziešanas aizsaulē nācās dzirdēt bija: «Žēl, ka tantiņa nomira, kas tagad manu bērnu sauks pie telefona?» un «Vai, Dieviņ, viņa deva man visu, kas bija pašai, kurš nu man palīdzēs?».
Kaut ziedi uz kapu kopiņas vēl nebija īsti novītuši, kāda nadzīga pagasta sieva jau bija paguvusi citam piedāvāt mātes zemi, viņas dārzā jau tika iesēta labība un šķūnītī paredzēts glabāt sienu… Kad bērni devās uz pagastu, lai uzzinātu, vai viņiem pienākas nauda zaudējot apgādnieku, skanēja atbilde: «Ko jūs vēl iedomāsi- ties?» Bērni vēlējās tikai zināt savas tiesības un, cienot mātes piemiņu, neļaut visuvarenajai pagasta sievai izsaimniekot mātes īpašumu.
Māmuļa savu mūžu bija veltījusi pagastam, vietējai varas iestādei, kurai būtu jāatbalsta savi iedzīvotāji. Pēc šī notikuma bērniem zudusi piederības izjūta pagastam, un tās vietā gruzd jautājums – kas svarīgāks – cilvēks vai manta?
