Bauskas mūzikas skolas direktore Anita Velmunska nosvinējusi skaistu jubileju. Pavasaris ir viņas laiks – martā dzimušai meitai vārdadienu vecāki izvēlējušies aprīlī. Tāpēc Anitai ziedu karalienes nav rozes, bet gan pirmās sniegpulkstenītes un zeltstarītes, kas spraucas no zemes parkā pie kādreizējās Pāces pamatskolas, kas ir Anitas pirmā darbavieta.
Mūzikas skolā drīz sāksies remonts, bet pie ieejas durvīm nācēju sagaida spainīši ar zelmeni, salapojušiem zariem, velosipēda rāmis, kuram uzkabinātie groziņi pilni pavasara krāsām. Arī skolas iekštelpās no klūdziņām izlocītas nošu atslēgas, citi tevis veidoti dekori. Vai tā ir tava aizraušanās?
– Ja skapī būtu tikai viena melna kleita, skaista, bet melna, es tai piespraustu spilgti dzeltenu taureni, varbūt pat divus vai trīs. Sev apkārt – vidē un cilvēkos – gribu radīt un vairot krāsas un prieku. Arī teikt paldies un saņemt to. Dzīve ir skaista, un katra diena ir jauns sākums! Pašlaik uz mana galda ir pateicības raksti mūsu pedagogiem, kuri sagatavoja audzēkņus konkursam «Talants Latvijai», piedalījās priekšnesumā. Tas ir liels darbs, neatkarīgi no iegūtajiem punktiem un vietas. Protams, daudz ko varētu izdarīt pavisam vienkārši, bet man patīk izdoma un krāsainība. Bērni uz to sirsnīgi atsaucas, arī viņi ir izdomas bagāti.
Audzēkņiem mācu mūzikas literatūru un himnas stundā uzdevu mājas darbu – pēc sava prāta noformēt himnas nošu rakstu uz zīmēšanas papīra Latvijas karoga krāsā. Arī vecāki bija palīdzējuši ar izdomu. Valsts svētku koncertam skolā nosaukums bija «Audiet mani karogā sarkanbaltsarkanā!». Pirms tā darbiņus izlikām apskatei, apbalvoju labākos ar atzīmi «10» mūzikas literatūrā.
Vakar, 21. aprīlī, Mūzikas skolai Bauskas kultūras centrā bija koncerts «Septiņi pavasara brīnumi». Kādi tie brīnumi varētu būt? To jautāju audzēkņiem, un bērni atklāja, ar ko viņiem saistās pavasaris. Labākais top kopīgā darbā, bet kādam jāiedvesmo, arī jāskubina, ko cenšos darīt.
Piepildījusies tava iecere, ka vismaz reizi gadā Bauskas mūzikas skola organizē profesionālu mākslinieku koncertu.
– Manuprāt, tas ir svarīgi mūsu audzēkņiem, jo katru jau vecāki neizvadā uz Rīgas vai reģionu koncertzālēm. Bauskā ir koncertējis Liepājas simfoniskais orķestris, lieliski jaunie mūziķi pianists Artūrs Cingujevs un čellists Valters Pūce, kā arī kamermūzikas kvartets.
Nupat, aprīļa sākumā, atvedām uz Bausku Emīla Dārziņa speciālās mūzikas vidusskolas simfonisko orķestri. Tajā spēlē mūsu pedagoģes Aivas Avotiņas izaudzinātā vijoles klases audzēkne Katrīna Siliņa. Viņa turpina izglītoties Dārziņskolā pie Ludmilas Girskas, kuras audzēkne bijusi arī pasaulē pazīstamā vijolniece Baiba Skride. Koncerta izmaksas veidoja vairāku transporta līdzekļu sniegtie pakalpojumi, jo bija jāatved 60 mūziķi un viņu instrumenti, gādājām arī par cienastu. Ar Kultūras centra darbiniekiem kopīgi prātojām, kā tik mazā zālē izvietot simfonisko orķestri un kur paliks skatītāji. Tomēr viss notika, un jaunieši pēc tam teica – viegli bijis spēlēt tik labvēlīgai publikai.
Tas prasa papildu darbu un laiku. Būdama pašvaldības iestādes vadītāja, tu nemitīgi pārstrādā savas stundas un pilnīgi noteikti aizmirsti par pusdienlaiku.
– Tā tiešām ir, un to varu atļauties tagad, kad bērni izauguši un vīrs kļuvis patstāvīgs (Anita smejas). Rimants man ir ļoti liels atbalsts. Viņš, piemēram, lieliski gatavo ēst, iepērkas.
Man patīk strādāt. Priecājos, ka dažu gadu laikā izdevies ieiet mūzikas skolu direktoru apritē, iepazīties ar kolēģiem. Izdevušās radošās performances, kuru turpinājumu gaida.
Papildus ikdienas pienākumiem martā uzrakstīju divus projektus. Kultūrkapitāla fondam pamatoju nepieciešamību pēc akordeona un tenora saksofona. Instrumenti ir ļoti dārgi, labs akordeons maksā četrarpus tūkstošus eiro.
Projektu Zemgales plānošanas reģionam iesniedzu par Latvijas 100 gadu jubilejas pasākumiem «Dzimuši Bauskai». Mums ir triju upju pilsēta, varētu būt Mūsas kreisā krasta koncerts Īslīces kultūras namā, Mēmeles labā krasta koncerts Codes pamatskolā un vēl viens Bauskas kultūras centrā. Aicinātu piedalīties mūsu absolventus klavesīnisti Ievu Salieti, tubistu Jāni Reteno un viņa vadīto orķestri, pianisti Katrīnu Surovecu, akordeonisti Evitu Dūru-Andersoni ar grupu «Undertango», saksofonisti Baibu Tauriņu, kvarteta «N[e]xt» dalībnieci, vēl citus, ko jau esmu uzrunājusi.
Ja šo projektu atbalstīs, mūsu Mūzikas skolai būs ļoti daudz papildu darba, kas, cerams, sagādās vismaz morālu gandarījumu.
Izskatās, ka esi nonākusi savā īstajā vietā. Vai tā ir?
– Daru tieši to, ko studēju Jelgavas mūzikas vidusskolā un Daugavpils universitātē. Iegūtās iemaņas metodikā un pedagoģiskajā darbā patlaban noder. Taču saimnieciskā un finanšu darba pārvaldības prasmes mācos pati, bagātinos no kolēģu pieredzes. Iestādes gada budžets saimnieciskajiem izdevumiem ir neliels, tāpēc daudz kas ir jādara pašu spēkiem, necerot uz finansiālu atbalstu, ekskluzīvām lietām un pakalpojumiem.
Gan tavi kolēģi, gan tuvākie draugi ir no studiju gadiem Jelgavā un agrākajām darbavietām.
– Tas ir labi. Pēc mūzikas vidusskolas pirmā darbavieta bija Pāces pamatskola, pēc tam Uzvaras vidusskola, kur mācīju dziedāšanu. Ar Pāci saistās mīļākās atmiņas, jo tur sastapu savu vīru, toties no jauna būvētajā mācību iestādē Uzvarā ieguvu modernu mūzikas kabinetu ar parketa grīdu, tonētiem logu stikliem.
Ko dara jūsu bērni?
– Dēls un meita ir manāmi klusāki par mums (Anita smejas). Alīna pabeidza Kultūras akadēmiju, strādā Rīgā. Dēls Gints studē un sporto. Izlikt ikdienā uzkrāto stresu man palīdz dēla aizraušanās – viņš ir florbolists, spēlē Latvijas virslīgā. Ginta spēlēs «izbļaustos uz pilnu klapi».
Tev ir arī «zaļie pirkstiņi». Ko iestādi, tas aug – gan puķes, gan dārzeņi.
– Tas no ģimenes – mana māsīca ir brunaviete Iveta Ļekūne, ko sauc arī par kāpostu karalieni. Mūsu tēvi ir brāļi. Nupat, Lieldienu garajās brīvdienās, siltumnīcā strādāju no rīta līdz vakaram. Nebeidzu priecāties par rasas lāsīti pirmajās zaļajās lapiņās, brīnīties, kā no sīkas sēkliņas, kas begonijām, piemēram, ir kā puteklītis, izaug krāšņa puķe.
Tevi aicina vadīt dažādus saviesīgus pasākumus.
– Ar vīru esam bijuši vedēji daudzās kāzās. Un ir tā – visu vakaru ņemos, runāju, Rimants pirms pusnakts beidzot pasaka vienu teikumu, un viesi smejas, vai pie zemes krītot. Rimantā ļoti cienu labu humora izjūtu, mājās mēs arī nereti jokojamies tā, ka cits varbūt i nesaprastu. Nevar sarauktu pieri staigāt, īgņojoties par sīkumiem.
Tu radi vai sakombinē apbrīnojami skaistus tērpus, turklāt vēl raksti dzeju.
– Laika adīt gandrīz nav. Taču reizēm apģērbu veikalā noskatu tādu «nekādu žaketīti», bet zinu, ka mācēšu to pārveidot, mētelim pieadu kapuci un piedurknes, un sanāk oriģināls tērps, kāds ir tikai man. Arī dzejas rakstīšanai diemžēl palicis pavisam maz laika, bet reizēm jau kādas vārsmas atnāk dienas vai nakts vidū.
Vienojoties par sarunas laiku, piedāvāji tikties rītausmā. Vai tu agri mosties?
– Abi ar vīru esam «izteikti cīruļi». Bieži vien darbā esmu ap septiņiem un līdz deviņiem mierīgi varu strādāt. Toties vakarā pie miera ejam agri, draugi zina, ka mums zvanīt var līdz pusdesmitiem, ne vēlāk.
Kāpēc tevī nemanu to pusgadsimtu, kam vajadzētu plecus un lūpu kaktiņus vilkt uz leju? Drīzāk ir apbrīnojams dzīvesprieks.
– Visticamāk, tas man ir no vecākiem. Tētis joprojām ir steidzīgs, jo daudz darāmā. Viņam ir 78 gadi, mammai 74, bet kustas kā divi zobratiņi. Abi joprojām dzīvo Skaistkalnē, pērn nosvinēja zelta kāzas – mums ar Rimantu ir, kurp tiekties!
Man patīk daktera Anatolija Danilāna atziņa, ka dzīvi novaidēt nav prāta darbs, labāk trenēt laimes muskuli. To arī daru!
Anita Velmunska
***
Ar ziedu zīmuli plaukstā es pavasarim vēstuli rakstu.
Zaļajā burtnīcā lieku vizbuļu burtus,
Zvaigžņotas frāzes, ievziedu komatus un
Pureņu domuzīmes,
Nedaudz apmulsušus daudzpunktus,
Bet vējš kā dzēšgumija iepūš skanīgus vārdus
Dzeltenā pieneņu sniegā
Un izskan taureņa dziesmā.
Plaukst zīmulis delnā man,
Un ir silti, jo dvēsele man priekā skan.
