Iecavnieks Jānis Kauķis pirms desmit gadiem bija viens no tiem, kuri organizēja apkārtnes ļaudis doties uz janvāra barikādēm.
Iecavnieks Jānis Kauķis pirms desmit gadiem bija viens no tiem, kuri organizēja apkārtnes ļaudis doties uz janvāra barikādēm.
Toreiz viņš bija Dartijas katlumājas priekšnieks, Tautas frontes biedrs no pašiem pirmsākumiem.
Atmoda un Latvijas valsts neatkarība pilnībā mainīja Jāņa Kauķa dzīvi. Tiklīdz 1991. gadā tika nodibināta Zemessardze, viņš iestājās tajā. Vispirms kā ārrindnieks, no 1993. gada – Zemessardzes štata darbinieks. No šī laika sākās straujš augšupceļš Jāņa Kauķa militārajā karjerā. Līdz 1999. gada 31. decembrim viņš bija Latvijas Zemessardzes štāba priekšnieks, majors, tagad pensionārs.
Pieraksta rindā uz autobusu
Janvāra notikumus pieminot, Jānim Kauķim «skudriņas» tekalējot pa muguru. «Tas bijis īpašs laiks, jaunas izjūtas, svētas atmiņas,» viņš sacīja.
«Atcerieties, kā mūs visus satrieca toreiz, 13. janvārī, Viļņā pie televīzijas notikušais slaktiņš. Kad televīzijā sāka rādīt kadrus, kas filmēti tajā naktī, vispirms šķita, ka tas ir gandrīz neiespējami – tepat netālu, Baltijā, kareivjus tankos uzrīda cilvēkiem un nogalina. Nācām pie skarbas saprašanas, ka ienaidnieks ir nežēlīgs un tas pats var notikt arī Latvijā.
Laikam šī pārdzīvojuma dēļ uz barikādēm gribēja braukt ļoti daudz iecavnieku. Trūka pat transporta, lai visus uzreiz aizvestu. Nācās pierakstīt, kurā dienā būs vieta autobusā. Vairums bija cilvēki ap 40 gadiem, arī jaunieši, vecāki ļaudis. No Dartijas barikāžu dienās katru rītu izbrauca divi, no Iecavas centra – četri autobusi.»
Papīri kļuva nesvarīgi
«Uz Rīgu devāmies dzīvespriecīgi un moži. Ja arī bija bailes, par tām neviens nerunāja. Reizēm ienāca prātā, vai vakarā būšu mājās? Jāpiemin arī mājās palicēji. Pagasta ēkā kāds arvien dežurēja pie telefona. Dartijas ēdnīcas pavāres gatavoja ēdienu, vārīja tēju, putras, zupas, cepa pīrāgus, ko sūtīja barikāžu dalībniekiem. Pat nezinu, kas to finansēja. Un ko šajā laikā pārdzīvoja mūsu mājās palikušie vecāki, bērni, sievas? Manai meitiņai tolaik bija tikai seši mēneši, aizbraucot nespēju sievai acīs paskatīties. Bet, gluži tāpat kā pārējie, citādi nevarēju, man tur bija jābūt, citādi justos kā nodevējs. Šī laika spilgtākā izjūta – mēs katrs Tēvzemei tolaik bijām vajadzīgs. Kad vēl tā būs?
Tikai nesen aptvēru, ka nezinu, kur palika sastādītie barikāžu dalībnieku saraksti. Toreiz papīru lietas likās tik nesvarīgas, steigā nenovērtējām, ka tā ir daļa no Latvijas neatkarības vēstures. Būtu labi tagad satikties, izrunāties, izveidot barikāžu dalībnieku klubu Iecavā.»
Sadodoties rokās, sals atkāpjas
Divas nedēļas, dienas un naktis, pagāja pie ugunskuriem Latvijas Televīzijas ēkas tuvumā, pie toreizējās augstākās un ministru padomes, uz tiltiem un laukumos. Masu saziņas līdzekļi pasauli pārsteidza ziņojot, ka Rīgā neapbruņoti cilvēki janvāra salā, klusējot un tautasdziesmas dziedot, realizē nevardarbīgas pretošanās programmu, ko bija izstrādājusi Tautas frontes dome.
Jānis Kauķis stāstīja, ka katru gadu ap 20. janvāri pie piemiņas ugunskura Zaķusalā barikāžu dalībniekus pulcina Rīgas 19. zemessardzes bataljona komandieris Roberts Millers – stalts vīrs ar baltu bārdu. Viņš aicina turp arī Saeimas deputātus, jauniešus, stāsta un apkopo atmiņas, aculiecinieku pieredzi, neļaujot šo Latvijai tik nozīmīgo laiku aizmirst.
Barikāžu dienā starp cilvēkiem veidojušās īpašas attiecības – vienotība, draudzība, pieticis tikai sadoties rokās, un spēks atjaunojies, sals atkāpies. Jānis Kauķis pieminēja iecavniekus – Mudīti Kalniņu, Aivaru Plasiņu, Uldi Godaini, Raimondu Sietiņu, veco vīru Eduardu Grinbergu no luterāņu draudzes, kurš līdz sava mūža pēdējai dienai bija goda zemessargs. Varētu ļoti daudzus uzvārdus nosaukt, bet tik daudzi ir arī piemirsti.
Uzmet devītā viļņa virsotnē
Dzīve Jānim Kauķim vairākkārt likusi apstāties vēstures ceļa krustojumos. To sakot, viņš atcerējās 1968. gadu, kad toreizējā Čehoslovakijā notika nemieri. Viņš bijis dienestā padomju armijā pie Kauņas. Piepeši kareivji «pārmesti» uz mežu Panevēžas tuvumā. Tur sākusies «smadzeņu kompostrēšana» – divus mēnešus diendienā puiši ideoloģiski apstrādāti, iegalvojot un dažādi pierādot, ka imperiālisms un kapitālisms ir lielākās briesmas, kas pasaulei var draudēt. Kad pēc tā visa Jānis Kauķis kopā ar citiem zaldātiem nogādāts Prāgā, viņš bijis pārliecināts, ka veic svētu misiju. Vēlāk viņam nācies domāt, varbūt tieši tāpat vai ar vēl rafinētākām metodēm tika sagatavoti jaunieši, kuri 1991. gada janvārī pie Lietuvas Televīzijas virzīja tankus pret ļaudīm?
«Atmoda un neatkarība mani it kā uzmeta devītā viļņa galotnē. Daudziem citiem pārmaiņas radīja gluži citas izjūtas – izmisumu, bezcerību, kam cilvēki nebija gatavi pretoties. Tāpēc atmiņas gan par barikāžu dienām, gan par šiem desmit gadiem katram ir savas, vienīgās, neatkārtojamas,» saka Jānis Kauķis.
Valsts attīstās
«Aiz mana dzīvokļa loga joprojām rāmi kūp Dartijas katlumājas skurstenis. Nebūtu šo pārmaiņu, tur strādātu joprojām. Zemessardze mani pārveidoja, skoloja, izvirzīja. Barikāžu dienās pat nesapņoju, ka paies tikai daži gadi un es apmācīšu jaunos karavīrus, dienesta komandējumos apmeklēšu daudzas Eiropas valstis. Astoņas reizes esmu lidojis pāri Atlantijas okeānam, dodoties uz Ameriku un Kanādu, kur esmu apguvis militārās zinības un mācījies angļu valodu.
Nācies iepazīties ar daudziem ārzemniekiem, arī latviešiem, kuri bieži brauc uz Latviju. Klausoties viņu iespaidos par to, ka Latvijā ir vērojama strauja attīstība, un vārdos par situācijas uzlabošanos, esmu kļuvis šī viedokļa piekritējs. Manuprāt, mums daudziem, kas esam šajā procesā, ir grūti sniegt objektīvu vērtējumu. Piekrītu, ir ļoti daudz nesakārtotu lietu, bet tas ir konkrētu cilvēku nepadarīts darbs, nevis valsts ir slikta. Tā taču ir tā pati Latvija, ko toreiz uz barikādēm aizstāvējām,» par to pārliecināts iecavnieks Jānis Kauķis.
