Vasaras otra puse, jūlijs, nāk ar kapu svētku laiku, kad sapošam tuvinieku atdusas vietas, atceramies šajā saulē kopīgi pavadītos brīžus un pārdomājam tās vērtības, kas mūsos palikušas no aizgājējiem. Tad, kad tuviniekus gatavojam pēdējam ceļam, saprotam, cik svarīgi ir tie lietišķo pienākumu veicēji, kas tādā brīdī mums palīdz. Nozīmīgs ir katrs vārds un intonācija, kādā tas pateikts un kāds padoms iedots, pat ja to neprasa amata apraksts. Viens no tādiem ir kapu pārzinis.
Neilgi pirms kapu svētkiem Mežotnes pagasta Jumpravas kapsēta palikusi bez sava pārziņa. Iemesls būs skaidrs ikvienam, kas izlasīs pagastā izvietoto informāciju par vakanci. Patiesi žēl, jo vairāk tāpēc, ka pārzine darbā bija atsaucīga, apzinīga, patīkama saskarsmē ar cilvēkiem, lielākā daļa pagasta ļaužu viņai zināma. Nevairījās darīt vairāk, nekā prasīts. Tas bija liels pretstats salīdzinājumā ar viņas priekšgājēju. Jumpravas kapsētā pēdējo mājvietu saviem tuviniekiem meklē un atrod ne tikai mežotnieki.
Katrai paaudzei veidojas sava vērtību sistēma, ko gribot negribot mūsos ieraksta arī nepielūdzamā laikmeta roka. Nav mūsu spēkos izvēlēties sabiedrisko iekārtu, kādā dzīvot, varam vien justies laimīgi vai ne tik laimīgi ar to, kur esam. Centralizēta politiskā un finanšu vara un decentralizēta atbildība par to, kas notiek «uz vietām», raisa daudz jautājumu un būtu garāka raksta vērta. Resursu ziņā pagastiem nav atstāta pat «salauzta lāpsta», tāpēc pārvaldei pārmest nevēlēšanos palīdzēt cilvēkiem nebūtu godīgi. Novada pašvaldības inertā attieksme atrisināt jautājumu, kas tai labi zināms, lai paliek uz «lēmēju-devēju-nedevēju»
sirdsapziņas.
