Baušķeniecei ZELMAI STRELĒVICAI šis ir gan zaudējumu, gan ieguvumu gads. Pavisam nesen, jūlijā, viņa saņēma ziņu no Kanādas, ka aizsaulē aizgājusi māsa Milda.
Baušķeniecei ZELMAI STRELĒVICAI šis ir gan zaudējumu, gan ieguvumu gads. Pavisam nesen, jūlijā, viņa saņēma ziņu no Kanādas, ka aizsaulē aizgājusi māsa Milda. Svešajā zemē nu guļ māmuļa un visas trīs māsas. Bet Zelmai katrs saullēkts ir kā dāvana, kas tuvina apaļai jubilejai – viņa ir tikai trīs dienas jaunāka par Latvijas Republiku.
– Ja nemaldos, Kanādā esat viesojusies četras reizes. Vai bagātā zeme jūs nesavaldzināja?
– Ne reizes neienāca prātā, ka varētu palikt ārzemēs. Nenožēloju arī, ka savulaik neaizbraucu kopā ar mammu un māsām. Esmu laimējusi: man ir dzimtene un mūsu pašu latviešu ļaudis. Man ir daudz draugu, kuri mani nekad neaizmirst. Ir labi, ja savu grūtumu vari kādam izstāstīt, tad nepatīkamais notikums uzreiz kā pie vietas nolikts.
– Bet ne viens vien nācis arī pie jums pēc mierinājuma…
– Jā, es noklausos arī citu bēdas, kaut gan palīdzēt nevienam nevaru. Turklāt draugi zina, ka no manis nekas tālāk neaizies.
– Jums labi pazīstamais teatrālis Gunars Treimanis Zelmas sašķirojis divos tipos. Vienas – dabā asas un nepiekāpīgas, augstprātība aizsedz acis būtiskajam, viņas zina, ka manta jātur kā zirgs pie valga, prāts nomāc jūtas un pārsteidz ar ledainu strupumu. Otras, un tādu esot tikai deviņi procenti, – sirdsskaidrību izvirzījušas pirmajā vietā…
– Ar Zelmas vārdu esmu kristīta Jēzus baznīcā Rīgā. Mamma bija liela grāmatu lasītāja, varbūt viņu saistīja Selmas Lēgerlēvas romāni… Bet radu tantes uzskatījušas, ka manam raksturam šis vārds par skarbu, un no mazām dienām tiku saukta par Ainu. Varbūt Treimaņa Zelmu deviņos procentos esmu arī es? Pēc Bauskas 1. vidusskolā un Griķu pamatskolā nostrādātajiem gadiem visi mani godā vēl vienā vārdā – Skolotāja. Un es lepojos ar to.
– No kāda vecuma jūs sevi atceraties?
– No Rīgas mūsu ģimene aizgāja, kad man bija četri gadi, bet atsevišķi mirkļi palikuši atmiņā no Rīgas laika. Nu kaut vai tāds: mājas pagalmā pie pumpja kāds palaidņa puika mani apčurāja, tas iegulies atmiņā kā lielākais apvainojums. Mājas otrā stāvā bija koka darbnīca, kur varēja salasīt klucīšus. Reiz ar spēļmantiņām padusē laidos lejā pa kāpņu margām, kritu, stipri sasitu nieres, vajadzēja braukt uz laukiem ārstēties.
– Bērnībai vienmēr ir gaiša maliņa. Kāds posms dzīvē jums bijis visskaistākais?
– Bez šaubām studiju gadi Rēzeknes Valsts skolotāju institūtā. Tas bija bezrūpīgs laiks, jo vecākās māsas jau strādāja par skolotājām, varēja palīdzēt man. Un es ar visu enerģiju metos iekšā gan mācībās, gan sportā, gan pašdarbībā – tautiskās dejas, teātris. Tas viss bija mans hobijs. Esmu laimīga, ka visu mūžu darbs ir bijis arī mans vaļasprieks. Savu izvēli kļūt par skolotāju (esmu neklātienē beigusi arī Fizkultūras institūtu) nekad neesmu nožēlojusi. Ierosmi guvu Kārsavā, svētdienas skolā, pēc miglu bilžu (tagad saka – videofilmas) noskatīšanās par kādas misionāres darbu Indijā. Es ļoti gribēju būt misionāre, bet man skaidroja, ka par tādu varot kļūt tikai ar pedagoģisko vai medicīnisko izglītību. Par skolotāju kļuvu, par misonāri gan ne. Biju augumā maza, bet dūšas netrūka un vienmēr gribēju būt sabiedrībā, aktīvi darboties. Institūtā neuzņēma bez muzikālo spēju pārbaudes. Bija jāmācās spēlēt vijole vai klavieres. Tās gan man nepatika. Skolotājs teica: kas tu būsi par inteliģentu cilvēku, ja nepratīsi klavieres spēlēt. Manai inteliģencei gan tas nav traucējis, bet deju skolotājas darbā – pat ļoti.
– Pēc rosīga darba cēliena, sabiedriskās slodzes (deju kopu vadītāja, virsvadītāja, tērpu darinātāja utt.) – pēkšņs kritums: pensionāre. Kā jūs to pārdzīvojāt?
– Sākumā bija ļoti grūti. Kad aizgāju no darba pavisam, likās, esmu visu, ko spējusi, padarījusi un tas atstājis savas pēdas, bet tagad domāju: laiks bijis par īsu un viss vēl nav piepildīts. Es arvien vēl jūtos kādam vajadzīga, tie ir laimīgi brīži, kad varu būt noderīga.
– Jūs esat aktīva visu sarīkojumu apmeklētāja Bauskas tautas namā.
– Kā gan ne, ja viss mūžs ir saistīts ar skatuvi, tagad gribu redzēt, ko un kā dara citi. To nu gan zinu – teātra spēlēšanas laiks man ir pagājis. Beidzu ar tādu skumju, bet skaistu izrādi – Noras Vētras-Muižnieces lugu «Māsas». Žēl, ka tai bija īss mūžs.
– Ko atbildat, kad jums vaicā: kā klājas, Skolotāj?
– Labi klājas! Optimismu nedrīkst zaudēt nekad!
