Pirmdien mūsu avīzē bijām publicējuši pārdomu rindas par cilvēku savstarpējām attiecībām, par cilvēka vietu un nozīmi, vēl dzīvam esot, un pēc tam – aizsaulē aizejot.
Pirmdien mūsu avīzē bijām publicējuši pārdomu rindas par cilvēku savstarpējām attiecībām, par cilvēka vietu un nozīmi, vēl dzīvam esot, un pēc tam – aizsaulē aizejot. Tā bija publikācija «Kas svarīgāks – cilvēks vai manta?». Aizvakar un vakar redakcijai piezvanīja trīs dažādas sievietes no dažādiem pagastiem. Katra bija saskatījusi līdzības ar savu kaimiņu vai paziņu dzīvēm, katrai bija kāds sakāmais. Skanēja arī pārmetumi avīzei, kura nomelnojot pagasta vadību (lai gan neviens konkrēts pagasts šajā dzīvesstāstā minēts netika), jo, lūk, mirušās pieaugušajiem bērniem tiešām nekāds naudas pabalsts nepienākoties… Ko uz to teikt? Atkal atgādināt, ka «..dziesma nav par krekliem, bet par sirdsapziņām»?!
Būtiskākais ir attieksme, veids, kā ierēdnis sarunājas ar cilvēkiem. Arī atteikumi un noraidījumi ir izsakāmi līdzjūtīgi un saprotoši. Turklāt iedzīvotāji ir jāinformē, jāskaidro viņiem nezināmās un neskaidrās lietas. Liela daļa nelaimju rodas tikai no informācijas trūkuma. Vēl jo vairāk pašvaldībās strādājošajiem jāapzinās, ka viņi patiesībā ir vienīgie, kuri daudzās situācijās kaut ko var līdzēt. Turklāt tieši šie pagastu iedzīvotāji, pret kuriem nereti izturas tik augstprātīgi, ir nodokļu maksātāji. Lai vai kā – bet ierēdņu algas jau arī top no šiem nodokļiem…
Protams, nav viegli diendienā uzklausīt sūdzības, lūgumus, «sirdskratīšanas». Mēs redakcijā to izjūtam un apzināmies vislabāk, jo ik brīdi kāds zvana, nāk, stāsta. Līdz vakarpusei jau nogurstam, arī varbūt kļūstam nīgri. Tomēr ir jānoskaita līdz desmit, jāsaņemas, jo cilvēkiem daudzkārt citur nav kur doties, nav kur piezvanīt, nav ar ko parunāties. Un pašvaldību darbiniekiem visus šos aspektus jo īpaši būtu jāņem vērā.
Vēl piebildei – kāda uzņē muma, kas ir «lielais nodokļu maksātājs», ekonomistes izteikums: «Man dažādas atskaites un pārskati tagad jāved uz Rīgu. Tur no ierēdņiem es tiešām jūtu cieņas pilnu attieksmi pret manu uzņēmumu kā pret nodokļu maksātāju. Ierēdņi apzinās, ka valstī daudzas lietas, arī viņu algas, iespējamas tikai tālab, ka mēs un daudzi citi maksājam nodokļus.» Šādu cieņu gaida katrs iedzīvotājs ikvienā pagastmājā.