Man ļoti patīk budistu koani. Tie ir ļoti īsi stāstiņi, kuru raksturīgākā pazīme ir loģiskās saiknes neesamība.Bet koani tālos gadsimtos tādēļ tika radīti, lai noārdītu loģikas visuvareno statusu. Pagāja daudzi gadi, iekams sāku saprast šo īpatnējo tekstu būtību. Latviskā tulkojumā koanu pirmā grāmatiņa «Ne vējš, ne karogs» iznāca aptuveni pirms 20 gadiem. To vairākkārt pārlasīju gluži kā avangarda autoru dzeju, ļaudamās tikai vārdu plūsmas ritmam. Visbeidzot es koanu sapratu un tāpēc gribu atstāstīt pašu svarīgāko vēstījumu, kas man burtiski atvēra acis uz koanu slēpto jēgu.Kāds budistu mūks soļo cauri ciemam, kad viņu piepeši sagrābj atraitne, iesloga savā namā un pavēl: «Tev ir jānokauj mana kaza, jāizdzer nelaiķa vīra sataupītais vīns un jāmīlējas ar mani.» Īstenam budistam nav nekā briesmīgāka kā dzīvības atņemšana citai radībai. Mūžam nepiedodams grēks mūkam ir attiecības ar sievieti. Aizliegta ir arī apreibinošu vielu lietošana. Bet mūks ir ieslodzīts. Lai atgūtu brīvību, viņam jāizvēlas jelkāds šķīstības apsolījuma pārkāpums. Protams, mūks, vadoties pēc loģikas, nolemj, ka vīna dzeršana no karmiskā viedokļa būtu visnekaitīgākā. Koans beidzas ar teikumu: «Viņš izdzēra visu vīnu, pārgulēja ar atraitni un nokāva viņas kazu.»Skarbi, bet šis teksts man atvēra «durvis» uz koanu izpratni. Tajā pašā laikā tik nepārprotami kā nekad iepriekš es apzinājos, ka šie teksti nav attiecināmi uz kādu konkrētu reliģiju, jo tie vēsta par mūsu visu – šajā pasaulē dzīvojošo cilvēku – dabu ar maldiem, vājībām, ideāliem un izvēli. Lai mums visiem jaunajā gadā izdodas izvēlēties vismazāko ļaunumu starp visiem iespējamiem! Jocīgi, ka tas izklausās pēc gruzīnu tosta, bet svētkiem tosti noteikti piestāv.
