Maizes cepšana ir vīru darbs. Tā apgalvo SIA «Ega» beķeri. Pirms desmit gadiem pie maizes krāsns stājās Sergejs Makarovs, pirms trim pievienojās audžudēls Egijs Velmunskis, pirms diviem – dēls Aleksandrs.
Maizes cepšana ir vīru darbs. Tā apgalvo SIA “Ega” beķeri. Pirms desmit gadiem pie maizes krāsns stājās Sergejs Makarovs, pirms trim pievienojās audžudēls Egijs Velmunskis, pirms diviem – dēls Aleksandrs.
Sēdina uz lizes
“Pašlaik meklējam vēl kādu cilvēku, kuru varētu apmācīt cept mūsu maizi. Lai sievietes neapvainojas, tomēr gribētos, lai tas būtu puisis,” saka SIA “Ega” maizes ražošanas nozares vadītāja Inita Kugrēna.
Ceptuve Gailīšu pagasta centrā atrodas pagrabtelpā. Ap pulksten 12 Egija un Aleksandra rīta pusē veidotie saldskābmaizes klaipiņi jau uzrūguši. Aleksandrs tos liek uz lizes, un Egijs kārto augšējā krāsnī, kur 400 grādu temperatūrā kukulīši uzrauj kraukšķīgu garoziņu. Pēc brītiņa tos vēlreiz sēdina uz lizes un liek uz 30 – 40 minūtēm cepties. Abi puiši strādā saskaņoti un veikli. Maiņas laikā cepēja rokās top ap 800 klaipu, ja gaidāmi svētki – vairāk, stāsta Sergejs.
Egijs atzīst, ka grūtāk ir cept rupjmaizi – mīkla reizēm negrib rūgt, un klaipiņi iznāk plakani. Puisis nedomā, ka visu mūžu paliks pie krāsns, esot arī citi piedāvājumi, taču pašlaik ar darbu ģimenes lokā ir apmierināts.
Koks karstumā dēdē
SIA “Ega” ceptuve ir neliela un mājīga. Mīkla rūgst koka kublos, maizes lizes darinātas no koka, vienīgi mīcīšanai lieto mehānisko agregātu. Viena maizes lize kalpo ne ilgāk kā mēnesi, karstumā koks gruzd un dēdē. Ilgāk kalpo vienīgi kāts. Tāpēc vietējā galdniecībā regulāri jāpasūta jauni rīki, stāsta Inita Kugrēna.
Atgādinu, ka latviešiem izsenis maizes cepšana ir gluži vai rituāls. Tas, kā apaļīgas lauku meičas spēcīgām rokām abrās mīca maizes mīklu, kā saimniece, baltu lakatu un priekšautu apsējusi, sārtiem vaigiem ņem karstos klaipiņus no krāsns un sedz ar linu dvieli, aprakstīts ne viena vien latviešu rakstnieka darbos. Sergejs Makarovs pasmaida – izklausās skaisti, bet tā ir pagātne. Viņš tomēr paliek pie sava – jācilā smagi kubli, pie krāsns ir karsti, nu nē, sievietei šāds darbs nav piemērots. Daiļais dzimums ir jāmīl un jāsaudzē.
Bērnības atmiņas
Sergejs Makarovs ir no Krievijas, dzīvojis Orenburgas apgabalā. Uz Latviju atbraucis 1984. gadā pēc dienesta armijā. Apprecējies, un nu jau vairāk nekā 20 gadu pagājuši Gailīšu pagastā. Kolhoza laikos strādājis par šoferi un arī citos darbos.
“Pirms desmit gadiem te izveidoja ceptuvi, domāju – pamēģināšu. Izdevās un iepatikās. Tagad citu darbu nemaz nevaru iedomāties.
Bērnībā, kad mamma, tētis un vecmāmiņa saimniekoja virtuvē, man tur vienmēr patika atrasties. Visi kopā veidojām pelmeņus, cepām lielos pīrāgus ar āboliem, gaļu un kāpostiem,” stāsta beķeris.
Maizei – laba slava
Sergejam prieks, ka “Egas” maizei ir laba slava, ka cilvēkiem tā garšo. “Ir patīkami censties. Savus zēnus apmācot, reizēm esmu bijis skarbs. Taču citādi nevar. Ne tikai latviešiem, visiem cilvēkiem maize ir svētums, iztikas pamatu pamats,” saka SIA “Ega” maiznieks Sergejs Makarovs, kuram vislabāk garšo paša cepta rupjā maize.
14. jūlijā Pīrāgu estrādē būs koristu saiets, un SIA “Ega” piedāvās savu maizīti nogaršošanai. Pēc tam varbūt ne viens vien pēc tās taujās veikalos. Pērkot ziniet – šo maizi cep īsti vīri.
