Latvijas handbola izlasē divi stabili pamatsastāva spēlētāji ir kādreizējie baušķenieki Renārs Līcis un Ivars Serafimovičs.
Latvijas handbola izlasē divi stabili pamatsastāva spēlētāji ir kādreizējie baušķenieki Renārs Līcis un Ivars Serafimovičs.
Ar viņu līdzdalību valstsvienība ļoti veiksmīgi izturēja pasaules čempionāta kvalifikācijas spēles Eiropas zonā. Latvijas otrās brīvvalsts laikā šī sporta veida pārstāvjiem tik augstvērtīgi sasniegumi nav bijuši. Dzimto pilsētu Bausku, kur dzīvo sportistu vecāki, viņi apmeklē reti, jo abi ir gana aizņemti treniņos un darbā. Par mūsu sarunas vietu bija izvēlēts Latvijas Nacionālo bruņoto spēku sporta klubs Rīgā.
Iegūst starptautisko kategoriju
Renārs handbolā ir tik dziļi, ka, šķiet, vairāk nav iespējams – valsts izlases kapteiņa pienākumi, pasniedzēja darbs Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, treniņnodarbības ar sieviešu komandu. Papildus tam handbola laukumā Renāram ir vēl viena svarīga loma – viņš tiesā sacensības un trīs gadus, būdams Eiropas kategorijas soģis, vada spēles vecajā kontinentā.
Pagājušajā nedēļā kopā ar pārinieku R. Līcis piedalījās īpašās mācībās, uz kurām viņus un vēl četrus tiesnešu pārus uzaicināja Starptautiskā handbola federācija. Eksāmens bija organizēts olimpiskā gaisotnē Grieķijas galvaspilsētā Atēnās. Iegūstot augstāko, starptautisko kategoriju, Renāru aicinās tiesāt mačus vēl tālāk par Eiropas valstīm. Uz Atēnām viņš brauca ar bažām, jo pārbaudījumam nemēdz būt formāls raksturs, un Latvijas handbola tiesneši to izturēja veiksmīgi.
Daudzveidībā atrod īsto
Renārs apcerīgi stāsta: “Normāliem cilvēkiem sestdienās un svētdienās ir brīvais laiks, man gluži otrādi. Vienmēr jābrauc uz mačiem vai jātiesā spēles. Četri pieci gadi jau tā ir. Kā tiesnesim šad tad sanāk dzirdēt ne tos labākos vārdus. Domāju, no tā, ko es daru, handbols nav zaudējis, varbūt kaut ko ieguvis.
Tiesnesis nevar paņemt svilpi rokā un tikai nosvilpt. Karjeras piramīda ir jāveido tā, lai varētu tiesāt pēc iespējas labākas spēles un apkalpot nozīmīgākus mačus. Sāku pirms astoņiem gadiem ar jaunatnes sacensībām.”
Ivars Serafimovičs atceras mācību laiku Bauskā: “Skolas gados ļoti mīlēju sportu, skrēju, kur vien varēju. Brīvā cīņa, modernās dejas, basketbols. Renāra tēvs uzaicināja spēlēt handbolu. Pēc tam treneris Zintis Alksnis ieteica mācīties Murjāņu sporta ģimnāzijā, un tā visa dzīve saistās ar handbolu. Slodze nežēlīga – trenējos divas reizes dienā, vakaros ir darbs.”
Pusgadu Ivars bija pametis sportu, bet atkal atgriezās. Esot gadījies ārstēt traumas. Sportists bilst: “Pirmās piecas sešas dienas to var izturēt, bet tad velk atpakaļ.”
Ivars domā par iesaistīšanos kādā ārzemju klubā. “Pašlaik negribu neko konkrētu solīt. Man ir vairāki draugi, kuri arī sporto ārzemēs. Protams, nav viegli aizbraukt uz svešu valsti, iedzīvoties. Kolēģi ar to tikuši galā. Ļoti svarīgi, lai būtu veselība. Vari būt liels gribētājs, ja nav varēšanas, nekas neizdosies,” spriež Ivars.
Renārs teic, ka komandas biedrs saņēmis uzaicinājumu no Vācijas, kur handbols ir ļoti populārs. “Ir jāizmanto tāda iespēja, īpaši, ja dzīves mērķis izvirzīts sportā. Ir jāiet pāri traumām, upuriem un jāmēģina,” uzskata R. Līcis. Ivars ir ģimenes cilvēks, un viņam jāatrod laiks arī mājas rūpēm.
Pietiek gribasspēka
Bauskas rajona Bērnu un jaunatnes sporta skolas direktore Biruta Grantiņa labprāt atminas kādreizējos audzēkņus: “Savulaik mums bija dažas handbola grupas. Renārs un Ivars tad bija līderi Bauskā un sevi pieteica Latvijas handbolā.
Atšķirīgs ir jauniešu sportiskais ceļš uz valsts izlasi. Renārs pēc Bauskas 1. vidusskolas absolvēšanas mācījās Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā un turpināja trenēties handbolā. Ivars pēc pamatskolas izturēja lielu konkursu Murjāņu sporta ģimnāzijas handbola nodaļā un sāka spēles padziļinātu apguvi. Pārvarot grūtības, abi kļuvuši par valstsvienības balstu. Jauniešu gribasspēks, vīrišķība, darbaspējas ir bijuši noteicošie izaugsmei. Līdzvērtīgas iespējas diemžēl neizmantoja vēl pāris tikpat talantīgu baušķenieku, kuriem trūka uzņēmības un gribasspēka.”
Izzinot novadnieku gaitas sportā, ir patīkami apzināties, ka Bauskā sākušas veidoties stipras personības. Pat vienā tikšanās reizē bija jaušama Renāra un Ivara inteliģence, nosvērtība, labestīgums.
