Pēc publikācijām lasītāji «Bauskas Dzīves» forumā internetā pauduši dažādus viedokļus par situāciju Bauskas bērnunamā patversmē «Annele».
Pēc publikācijām lasītāji “Bauskas Dzīves” forumā internetā pauduši dažādus viedokļus par situāciju Bauskas bērnunamā patversmē “Annele”.
– Doma: “Pedagogs – tā nav profesija, tas ir aicinājums, dzīve. Banāli skan, bet tieši tā arī tas ir. Esmu strādājusi skolā un mācīju šos audzēkņus. “Matam” viņi mani nolamāja, sitienam atvēzējās savu reizi, bet spēka (vai drosmes) tomēr pietrūka. Nerunājot jau nemaz par disciplīnu un skolas neapmeklēšanu. Piekrītu, ka viņi ir… nu diezgan mežonīgi, bet man arī riebjas, ka “neviens jau pie tā, protams, nav vainīgs”.”
– Willy: “Visu cieņu direktorei, kaut šajā iestādē par vadītāju vajadzētu strādāt spēcīgam, sportiski trenētam vecim. Mana pieredze liecina, ka bērnus var audzināt, cik humāni grib, bet rezultātu nosaka gēni. Ja kādam no vecākiem ir nosliece uz noziedzīgām izdarībām, tas tiek pārmantots. Spriedelētājiem iesaku izlasīt par Makarenko pieredzi, audzinot pēc kara bērnu kolonijas audzēkņus.”
– Līga: “15 gadu dzīvoju blakus “Annelei”, redzēju, dzirdēju un uz savas ādas izjutu “nabaga bērniņu” izdarības. Cepuri nost direktores Lilitas priekšā, vismaz viņas laikā bija manāma uzlabošanās, vakaros nebija jāklausās sadzērušos tēviņu rēkšana, braukalēšana pa teritoriju ar mopēdiem bez izpūtējiem un citi “jaukumi”. Tikai galīgi naivi ļautiņi vai truli ierēdņi var disciplīnas ieviešanu nosaukt par vardarbību pret bērniem.”
– Birste: “Cietumu kalve ir “Annele”. Vai zinājāt, ka vakaros, kad bērniņi sāk tusēt, audzinātājas ieslēdzas?”
– To: “Kā daži audzēkņi izturas pret audzinātājām un svešiem, tas nav vārdiem izsakāms. Viņi ir grūti audzināmi bērni ar savām ambīcijām.
Tāds bērnunama bērns ir tik ļoti apvainojies uz pasauli, ka viņš ir citādāks (t. i., bez mātes un tēva audzis), tāpēc viņam viss riebjas, arī audzinātājas. Tas ir tāds iekšējs protests pret visu pasauli – ak, ja man ir slikti, kāpēc lai es uzvestos, darītu tā, kā ir labi? Audzinātājām ir jābūt sevišķi iecietīgām un mīļām, lai šie bērni saprastu, ka labāk ir būt labam nekā sliktam. Bet… bērnunama darbiniecēm tas ir tikai un vienīgi darbs, no kura atnākot mājās var visu aizmirst un nedomāt. Taču bērni paliek, dzīvo un domā.”
– “1984”: “Tām kvēlajām “bērnu” aizstāvēm ir visas iespējas paņemt nabaga cietējiņus aizbildnībā un audzināt lielā ģimeniskā siltumā.”
– Oma: “Kriminālprocess ir par necilvēcīgu izturēšanos pret bērnunama audzēkņiem, kāpēc apspriežam šo bērnu uzvedību? Bērniem tur jāsaņem paraugs, kā uzvesties; pilnvērtīgs uzturs, nevis 17 – 18 gadu vecam, kuram vienmēr gribas ēst, vakariņās pagrūž vienu pliku olu ar majonēzi. Jābeidz tiranizēt audzinātājas, kas pret bērniem izturas cilvēcīgi. Beigsim teātri, nu sita apsargi un sita. Darīja to tāpēc, ka tā lūdza, lika.”
– Kaija: “Vislielākā kļūda ir pašos pirmsākumos, ka pilsētas guļamrajonā ierīkoja bērnunamu. Tie bērni izaug par 100% patērētājiem. Lai iet strādāt no mazām dienām, mazgā traukus, tīra māju, strādā dārzā utt. Lai viņiem māca elementāras lietas, ko dara visi normāli cilvēki. Ko viņi var iemācīties bērnunamā? “Annele” Bauskā ir vajadzīga kā normāls bērnudārzs pilsētas centrā. Vismaz daļai nodokļu maksātāju būtu, kur pa dienu vest savas atvases.”
– IL: “Pie bērnunama dzīvoju, kad tur vēl bija bērnudārzs. Pa logu esmu redzējusi, kas tur notiek. Lielie sita mazos, mazie skaļi bļāva, bet neviens no vadības to neredzēja. Garāmejot kāds tantuks kaut ko aizrādīja, un tas arī viss. Kas ņems galvā kaut kādu tantuku! Bērni aug pilnīgā patvaļā. Tur obligāti vajag kādu vīrieti. Zēniem nepieciešams kāds, kas paskaidro lietas, ko var tikai vīrietis.”
– Saulīte: “Varbūt kaut kas mainītos, ja bērniem būtu viena audzinātāja mamma. Ko tad, ja viņas mainās un arī bērni mainās? Ja viņi ir barā, tad katrs grib parādīt savu pārākumu un varu. Mazie to mācās no vecākajiem bērniem – neiet uz skolu, neklausīt audzinātājām. Dažās ģimenēs vecāki netiek galā ar vienu bērnu, bet audzinātājai ir tādi no pieciem līdz deviņiem. Savas tiesības viņi zina, bet par pienākumiem aizmirst.”
– Doma: “Lielākā daļa šo bērnu ir uzauguši bērnunamā. Ja ir problēmas ar ģimenē augušu, visi zina, ko vainot. Šajā gadījumā audzinātājām bija iespēja ietekmēt bērnu likteņus un raksturus, kamēr viņi auga. “Annelē” viņus “neiemeta” padsmitgadīgus ar tādiem pamatīgiem radziņiem. Par tādiem “Annelē” viņus izaudzināja! Tas nav likums, ka bērnunamā izaug tikai bandīti un bomži.”
– Skumjā: “Septiņpadsmitgadīgs piektklasnieks “Annelē” nav ievietots ne vakar un pat ne aizvakar. Tāds viņš tur ir izaudzis, jo dzīvo bērnunamā. Vai bērnunama vadībai nebūtu jāuzņemas morāla atbildība par sakropļotajiem bērnu likteņiem? Rajona Padomei par to jāpadomā, kad lemj, kurš tiek izraudzīts par iestādes vadītāju. Tā ir politiska atbildība.
