Latvijas okupācija sākās pirms 80 gadiem – 5. oktobrī.
Šķiet, pirmais profesionālais latviešu vēsturnieks, kas 1939. gada 5. oktobra «brīvprātīgo savstarpējās palīdzības līgumu ar mums draudzīgo lielvalsti» 1956. gadā nosauca par okupāciju atšķirībā no oficiālā viedokļa, bija Latvijas Universitātes vēstures profesors Arveds Švābe.
Kā tas notika
Notikumi risinājās apmēram šādi. Kad PSRS ārlietu komisārs Vjačeslavs Molotovs ar varu un iebiedēšanu bija piespiedis Latvijas ārlietu ministru Vilhelmu Munteru 1939. gada 5. oktobrī parakstīt Savstarpējās palīdzības paktu, kas paredzēja PSRS kara bāzu, karaspēka, kara tehnikas izvietošanu Latvijas teritorijā, jau 10. oktobrī Liepājas kara ostā iebrauca viņu izpratnē par lepnumu dēvētais kreiseris «Kirov» un vēl divi kuģi. Kuģus sagaidīja oficiāla delegācija, kuru no Latvijas puses pārstāvēja Latvijas armijas Kurzemes divīzijas komandieris ģenerālis Oskars Dankers, atskaņoja abu valstu himnas – «Internacionāli» un «Dievs, svētī Latviju!». Sekoja apsveikuma runas, pēc kurām Latvijas puse rīkoja banketu. Neiztrūka arī tostu. PSRS vēstnieks Ivans Zotovs bijis sajūsmā pārsteigts, kad Oskars Dankers, demonstrējot «augstākās iztapības pilotāžas meistarklasi», uzsaucis tostu par godu «PSRS lielajam vadonim biedram Staļinam». Pieminēšanas vērts, ka šis pats ģenerālis, ieejot kolaboracionistu statusā, pēc pāris gadiem tostus sauca Latvijā ienākošajai vācu armijai.
1939. gada 29. oktobrī Zilupē plkst. 11 pienāca pirmais ešelons ar sarkanarmiešiem, otrs dienu vēlāk izbrauca caur Indru. Bez augstām PSRS militārpersonām sagaidītāju pulkā no Latvijas puses bija ģenerālis Rūdolfs Klinsons. Abu valstu himnas atskaņoja Sarkanarmijas orķestris. Iedzīvotāji notiekošo vērot nedrīkstēja, žurnālisti ne tik, kur nu vēl fotografēt. Sarkanarmiešiem bija pavēlēts uzvesties labi. Taču patiesībā tūlīt pēc ierašanās sākās šņabja dzeršana gan kuģos, gan «vientuļo dāmu» dzīvokļos un nakts izklaides vietās.
Daļu augstāko virsnieku izmitināja viesnīcās. Tā kādā Ventspils viesnīcā apmetās militārais inženieris Zeļinskis. Drīz vien viņš vienvietīgajā numurā ievietoja papildu gultu, kurā nakšņoja viņa draudzene. Kad viesnīcas īpašniece izteica protestu par patvaļību, viņa tika piekauta.
Cita kultūra
Militārajai okupācijai sekoja kultūras okupācija. No Maskavas uz Rīgu atsūtīja programmu, kas Latvijas Radio bija jāatskaņo par godu Lielās oktobra revolūcijas 22. gadadienai. Latvijas Radio direktors Smilga apsolīja arī Maskavas ra-dio uztveršanu. Un tā 1940. gada 23. februārī gan ar Latvijas Radio, gan īpašu sarīkojumu palīdzību Latvijas iedzīvotāji uzzināja, kā svinama Sarkanarmijas diena. Īpaša svinēšana risinājās Latviešu biedrības namā ar abu valstu augstākās virsniecības pārstāvju piedalīšanos. Svinīgā daļa norisinājās bez starpgadījumiem, bet par «maltītes» gaitu PSRS vēstnieks Latvijā Derevjanskis 13. marta slepenā ziņojumā uz Maskavu vēstīja savdabīgas lietas, proti, kreisera «Kirov» kapteinis un komandas locekļi «stipri piedzērušies». Turklāt vairāki sarkanarmijas virsnieki reibumā skaļi klieguši: «Visi latvieši jānošauj!» Acīmredzot atceroties vēl tikko, 1937./ 1938. gadā «latviešu operācijas» laikā nošautos vairākus desmitus tūkstošus latviešu etniskās piederības dēļ. Daži piedzērušies padomju virsnieki pat pieņemšanas zālē gulējuši uz grīdas. Tā laika brīvās Latvijas prese par visiem šiem notikumiem klusēja, pareizāk – tai lika klusēt.
Noziedzīgā pakta ēnā
Dīvaini, ka pēc Otrā pasaules kara, kas noslēdzās 1945. gada 8. maijā ar nacistiskās Vācijas sagrāvi, karu zaudējušās Vācijas un kara uzvarētājas PSRS par starptautiski noziedzīgu atzītais 1939. gada 23. augustā noslēgtais pakts turpināja darboties. Uzvarētāji paturēja to, kas viņiem «pienācās» pēc pakta – Baltijas valstis, Moldovu, daļu Polijas, bet no karā zaudējušās Vācijas paņēma sev Austrumprūsiju. Polijai, kara laupījumu dalot, ar augstsirdīgu žestu pievienoja daļu no Vācijas zemēm. Rietumu sabiedrotie klusēja.
Otrais pasaules karš bija beidzies, bet Molotova-Ribentropa slepenā pakta apstiprinātā Latvijas okupācija, iesākusies 1939. gada 5. oktobrī, turpinājās ar pilnu sparu.
***
Rakstā izmantota vēsturnieka profesora Heinriha Stroda publikācija laikrakstā «Latvija Amerikā» 2004. gada 28. februāra numurā ar nosaukumu «Sarkanā armija «buržuju zemē»».
