Novembris ir tumšais mēnesis, un atceres svecīšu starojumā, kas iemirdzējās Lāčplēša dienā un iezaigosies Valsts proklamēšanas dienā, mēs jūtamies savējie.Mēs pieminam latvju dēlus, pieminam Latvijas valsts sākotni. Katrs ar savu noskaņu dvēselē. Aizkustinājumā samulsu, kad Bauskā vienas iestādes darbiniece sacīja: «Mans kaktuss jau uzziedējis balts. Uztveru to kā valsts svētku, nevis ziemas saulgriežu zīmi.» Jauki, ka tik niansēti cilvēks izjūt un gaida savas tēvu zemes svētkus. Nevis klusējot, kā to šajā rudenī iedomājusies darīt viena daļa mākslinieku un inteliģences.Man ir gluži citādāka vēlēšanās – pievienoties visiem, visiem, kas 18. novembrī pulksten 21 savā zemē un ārpus tās dziedās Valsts himnu, kā to aicina Latvijas TV. Lai skan šī lūgšana – ar dvēseles spēku un ilgām. Ar lepnumu, ka esi latvietis, ka dzīvo tik skaistā zemē, kā to trāpīgi sacījis komponists Jānis Lūsēns.Latvija man ir mīļa, kaut arī redzētas svešas un interesantas zemes. Te esmu mājās, kuras pasaules citā malā nespētu atrast. Īstas taču var būt tikai vienas mājas, un ne vien jumts virs galvas, bet arī dvēseliskā izjūta. Latvijai pašlaik klājas smagi, bet es varu sacīt tos pašus vārdus, ko dzejniece Anda Līce: «Vēsturi var skaidrot tikai ar pašu vēsturi, nevis ar tādu mainīgu lielumu kā politiskās simpātijas vai antipātijas.» Vai kāds cits ir nācis un mūsu valsts lietas uzticējis lemt simtam gudro galvu parlamentā? Taču nē, paši esam balsojuši par viņiem. Lai kā negribētos atzīt, mums arī jājūtas atbildīgiem. Laiks dod mācības, un novembris ir gana piemērots pārdomām. Par mums pašiem, par savu zemi.
