Tūkstošiem gadu skolotāji pilnveido šo pasauli un arī paši cenšas to izprast. Uzdrošinos teikt, ka šī ir viena no atbildīgākajām profesijām pasaulē. Tomēr nereti sabiedrības viedoklis par skolotājiem ir ļoti negatīvs. Vārds «ideāls» ir abstrakts jēdziens, un katrs ar to saprot kaut ko citu. Tāpat kā reālajā dzīvē nav ideālu cilvēku, nav arī ideālu skolotāju. Ne velti šī profesija tik daudz apspriesta, godāta un arī izsmieta, sacerēts lērums anekdošu. Mums katram, arī skolēnam, ir tiesības uz savu viedokli. Ir daudz gudru, ar spriestspēju apveltītu bērnu, kuri prot aizstāvēt savu viedokli, intereses.
Daudz runāts, diskutēts par attiecību veidošanu – es un skola, pārrunātas tiesības un pienākumi citam pret citu. Ko drīkst un ko ne, to ar melniem burtiem uz balta atklāj iekšējās kārtības un uzvedības noteikumi. Latvijas mācību iestādēs tie nepieļauj, piemēram, mobilo tālruņu lietošanu stundu laikā. It kā sen viss skaidrs un izrunāts. Bet kā ir īstenībā? Uz pedagoga aizrādījumu «lūdzu, noliec telefonu, mums ir stunda!» atrodas kāds «drosminieks» skolēns ar skaļu balsi, kurš skolotājam nekautrējas pateikt: «Tu, lašara!»
Iespējams, grūti pretoties šim brīnumlīdzeklim – viedtālrunim – un pārtraukt iesākto čatu, saistošas «Instagram» video, darbības «Facebook» un vēl daudz ko citu. Nevar noliegt, ka bez mobilajiem telefoniem vairs nevar iztikt neviens. Paliek vienīgi jautājums – kur pazudusi cieņa pret pedagogu, kurš dara savu tiešo darbu un gatavs skolēnam arī ko dot?
Lai dzīvē ko sasniegtu, ir jāmācās, arī piepūloties un ievērojot noteikumus. «Izglītības saknes ir rūgtas, bet tās augļi ir saldi.» Šos vārdus teicis viens no dižākajiem skolotājiem – Aristotelis. Atcerēsimies tos!
