Izlasot Ingas Muižnieces rakstu «Starp mums, sievietēm» 27. marta laikrakstā, internetā bija Ritas atsauksme.
Izlasot Ingas Muižnieces rakstu “Starp mums, sievietēm” 27. marta laikrakstā, internetā bija Ritas atsauksme: “Ja ārzemēs sieviete var tā – ģērbties pelēkā svīterī, nopīpēt balsi un tā ierasties uz saviesīgiem pasākumiem –, tas pierāda, ka viņa jūtas patiešām brīva. Nevis kā mūsējās – jāpucējas, citādi, ko citi padomās, pieņems darbā vai atlaidīs. Šī mūsu ģērbšanās ir garīgi nebrīvas un trūcīgas valsts pazīme.”
Lai cik tas paradoksāli skanētu, nevīžība pret savu ārējo izskatu reizēm tiek uztverta kā iekšējās brīvības pazīme, bet to var vērtēt arī kā necieņu pret apkārtējiem. Taču, ja nevīžīga ģērbšanās vai perfekts izskats ir pašmērķis, arī tas liecina par iekšējo nebrīvību. Katrai tautai un valstij ir savas tradīcijas, priekšstati, akli tos kopēt nav pareizi.
Klausoties un lasot diskusijas par vienlīdzību, arī man nereti gribas iesaukties – tās sievietes taču pašas nezina, ko grib. No vienas puses, viņas vēlas vienādas tiesības ar vīriešiem darba tirgū, sabiedrības vērtējumā. Taču viņas arī negrib atteikties no sievišķīgām priekšrocībām – īpašas vīriešu uzmanības, ārējā izskata kulta, vēlmes “būt vājai”. Tad tā jau ir liekulība. Ir jāizvēlas kaut kas viens, nevar gribēt visu.
Vienlīdzība profesionālajā jomā? Manuprāt, tas, ka sieviete biznesā un politikā ienes “lielāku sievišķību”, ir mīts. Domāju, ka šajās jomās sievietes tiek uz augšu nevis sievišķīgo, bet gan vīrišķīgo īpašību dēļ. Sekmes var gūt, pakļaujoties zināmiem noteikumiem, kurus nebūt neizgudro sievietes. Domāju, ka sieviešu ietekme konkrētās profesijās var pastiprināties tikai tad, ja viņas tur būs pārsvarā. Taču – vai tas vienmēr ir vajadzīgs? Uzskatu, ka sievietēm mūsdienās tomēr ir, par ko cīnīties un ar ko būt neapmierinātām, ja vien nekrītam galējībās.
Pirms 8. marta lasīju kādu aptauju, kurā slaveniem un ietekmīgiem cilvēkiem jautāja, vai ir aktuāla sieviešu solidaritāte? Zemteksts bija skaidrs – vai nepieciešams atzīmēt 8. martu? Diemžēl lielākā daļa vīriešu runāja nevis par solidaritāti, bet gan mēģināja pierādīt, ka “ar sievietēm viss ir kārtībā un īpaša diena viņām nav vajadzīga”.
Skumji, ka visumā prātīgi cilvēki tik viegli ir ietekmējami ar propagandu. Kad reiz sabiedrība sapratīs, ka 8. marts kā Sieviešu solidaritātes diena nav saistāma ar bijušo PSRS un vēl mazāk ar komunismu. Tā tika radīta, lai pievērstu uzmanību sieviešu patiešām nevienlīdzīgajam un apspiestajam stāvoklim sabiedrībā. Šodien ir zudusi lielākā daļa no to laiku sieviešu problēmām, taču nākušas klāt citas. Uzskats, ka mūsdienās šāda diena nav vajadzīga, ir, manuprāt, vismaz dīvains.
Tā nav jāsvin ar ziedu pasniegšanu un restorānu apmeklējumiem. Taču, līdzīgi kā dažās Rietumeiropas valstīs, jāatzīmē ar demonstrācijām, diskusijām, konferencēm, kurās tiktu apspriestas sieviešu problēmas mūsdienu sabiedrībā. Tas būtu patiesi demokrātiskas un eiropeiskas valsts cienīgi, nevis gļēvi aizliegt vai ignorēt šādu datumu.
Cēlonis ietiepīgai nevēlmei šo dienu oficiāli atzīt kā svinamu ir tāds pats kā žoga uzlikšanai ap Brīvības pieminekli 16. un 25. martā. Tas ir gļēvums. Ja kaut kādu sociālo un politisko aktivitāšu un dažādu, pretēju viedokļu publiska paušana tiek aizliegta, aizbildinoties ar sabiedrības drošību vai kādas noteiktas grupas nepatiku pret šīm domām, tad rodas jautājums par demokrātijas principu ievērošanu šajā valstī.
MARINA
