Lēni un mokoši izdziest jauns, ar HIV inficēts puisis, bet ģimene par to uzzina tikai slimības pēdējā stadijā.
Lēni un mokoši izdziest jauns, ar HIV inficēts puisis, bet ģimene par to uzzina tikai slimības pēdējā stadijā. Viņš ir apzināti slēpis patiesību, baidoties būt nesaprasts. Iespējams, arī tādēļ, lai pasargātu tuviniekus. Motīvus var tikai minēt, jo šajā ģimenē attiecības ir saaudušās neatšķetināmā murskulī. Izņemot jaunekļa slimību un netradicionālo orientāciju, nav neviena ārēji redzama faktora, kas spētu izraisīt tik dziļu psiholoģisku krīzi.
Romāna centrā ir labklājīga un inteliģenta īru ģimene, ko līdz šim satricinājumi nav piemeklējuši. Un tomēr katrs dzīvo ar pāridarījuma un vainas apziņu, kas personībai neļauj atbrīvoties un uzplaukt. Visharmoniskākais personāžs romānā ir oma, kura nenododas postošai pašanalīzei, apgalvojot: “Esmu pietiekami veca, lai drīkstētu teikt, ko domāju, un rīkoties, kā gribu.”
Par spīti tam, ka visi ģimenes locekļi savas iekšējās drāmas risina pie mirstošā jaunekļa gultas (AIDS pēdējās stadijas simptomus autors ir aprakstījis satriecoši naturālistiski), romāns nerada bezcerīgas nolemtības pēcgaršu. Tas ir ļoti meistarīgs un dziļš psiholoģisks darbs.