Jaunā māksliniece Ieva Kauliņa ar lieliem panākumiem debitējusi operas žanrā. Viņa veidojusi scenogrāfiju un kostīmus A. Rubinšteina operas «Dēmons» uzvedumam.
Jaunā māksliniece Ieva Kauliņa ar lieliem panākumiem debitējusi operas žanrā. Viņa veidojusi scenogrāfiju un kostīmus A. Rubinšteina operas “Dēmons” uzvedumam. Pirmizrāde notika 2003. gada 14. decembrī Latvijas Nacionālajā operā.
Ievai ir 24 gadi. Bērnību viņa pavadījusi Ceraukstes pagastā, kur tētis Agris Kauliņš strādājis par mežzini, bet mamma Marita bijusi Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja zinātniskā līdzstrādniece. No 1991. gada Kauliņu ģimene dzīvo Iecavas pagasta Dzelzāmurā. Ieva ir mācījusies Baldones mākslas skolā. Pēc pedagogu ieteikuma iestājusies J. Rozentāla mākslas vidusskolā, ko beigusi 1998. gadā.
Šogad Ieva absolvēs Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūru. Pirms diviem gadiem viņa jau ir ieguvusi bakalaures grādu. Darbojusies vairākos starptautiskos mākslas projektos, bijusi L. Liberta stipendijas laureāte un papildinājusi scenogrāfijas zināšanas Londonā.
Pirms mēneša tu piepeši nokļuvi “zvaigznes” statusā. Par operu “Dēmons” labvēlīgas atsauksmes bija gan teātra kritiķiem, gan gluži parastiem skatītājiem. Profesionāļi analizēja izrādes scenogrāfiju un atzina to par ļoti veiksmīgu. Arī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga pēc operas pirmizrādes veltīja cildinošus vārdus tavam veikumam.
– Tiešām? Kurā avīzē tas bija publicēts? Ļoti patīkami to dzirdēt. Pirmizrādē mūs, iestudējuma veidotājus, “apbēra” ar ziedu pušķiem. Naktī aizbraucu uz Dzelzāmuru, sāku puķes šķirot un likt vāzēs. Piepeši ieraudzīju Vairas Vīķes-Freibergas un Imanta Freiberga zīmīti. Tas bija tik negaidīti, tik aizkustinoši!
“Zvaigžņu” slimība scenogrāfus neapdraud, par to esmu droša. Operas pirmizrāde notika dienā, kad amerikāņi Irākā notvēra Sadamu Huseinu. Tas visiem uzreiz apziņā “ierakstījās”, un varbūt kādam “Dēmons” asociēsies ar šo faktu.
Daudzi apbrīno tavas darbaspējas un koncentrēšanās prasmi, jo vērienīgo darbu izdevās paveikt neticami īsā laikā – trīs mēnešos. Vai, saņemot darba piedāvājumu, nejuties izbrīnīta? Ne jau katrs students var cerēt uz šādu iespēju.
– Vispirms man piezvanīja tērpu māksliniece Kristīne Pasternaka. Viņa izklāstīja situāciju un lūdza neatteikties. Vēl vairāk mani iedrošināja Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļas vadītājs, profesors Andris Freibergs. Nākamais zvanītājs bija Nacionālās operas direktors un izrādes “Dēmons” režisors Andrejs Žagars. Nākamajā dienā ierados uz tikšanos. Režisors man pasniedza saini ar sagatavotiem materiāliem – operas ierakstu, libretu, Ļermontova poēmu krievu valodā un latviešu tulkojumā, dzejnieka biogrāfiju. Iepriekš nebiju lasījusi Ļermontovu un nekad nebiju dzirdējusi Rubinšteina mūziku. Dažas dienas pavadīju, nepārtraukti lasot un klausoties operas ierakstu. Starp citu, mūzika mani uzreiz saviļņoja. Tā kā Ļermontova poēmas darbība notiek Kaukāzā, skatījos arī slavenu šī reģiona režisoru filmas, rūpīgi pētīju gruzīnu gleznotāja naivista Pirosmani darbus.
Vēlāk Andrejs Žagars sacīja, ka pērn ir redzējis manu skatuves maketu lugai “Karalis Līrs”, ko prezentēju starptautiskā izstādē Prāgā. Acīmredzot manas idejas telpas organizēšanā viņš atzina par pietiekami veiksmīgām, lai piedāvātu sadarbības projektu.
Pastāsti, lūdzu, sīkāk par darba procesu. Jau no izrādes tapšanas pirmā brīža tev bija jāiekļaujas komandā, lai idejas saplūstu izrādes vienotā tēlā.
– Kad skatuves iekārtojuma koncepciju biju izstrādājusi, līdztekus sāku veidot arī tērpu skices. Scenogrāfiskā risinājuma pamatā ir vairākos līmeņos izvietoti dzīru galdi – vienojošs simbols kāzās, bērēs, jebkuros svētkos. Izmantoju trīs krāsas – baltu, melnu un granātsarkanu, jo “Dēmons” ir kaislību, mīlestības un mistikas caurstrāvots.
Lielākais ieguvums bija kontakti ar iestudējuma veidošanā iesaistītiem speciālistiem – režisoru, asistentiem, horeogrāfu, kostīmu šuvējiem, rekvizitoriem, amatniekiem. Vissarežģītāk bija atrast izpildītājus, kuri realizētu skatuves iekārtojumu dažādos materiālos. Meistari nevēlējās uzņemties atbildību, jo bija ārkārtīgi maz laika. Dažreiz naktīs pamodos no briesmīga sapņa. Redzēju, ka visas manis projektētās konstrukcijas sabrūk un iegāžas skatītāju zālē. Nepieciešamie materiāli parasti tiek pasūtīti vairākus mēnešus iepriekš. Mēs paši braucām uz Igauniju, Lietuvu, lai meklētu audumus tērpiem. Dažreiz nācās izšķirties par kompromisu, jo citas izejas gluži vienkārši nebija.
Vai scenogrāfi piedalās arī mēģinājumos? Kā tie notiek, ja skatuve vēl nav iekārtota?
– Pirmo reizi ar solistiem satikos scenogrāfijas maketa un tērpu skiču pieņemšanā. Trupa tika iepazīstināta ar ideju, katrs varēja izteikt savus vērtējumus un priekšlikumus. Mēģinājumi notiek, uz skatuves iezīmējot spēles telpu. Režisors gribēja, lai esmu klāt visos mēģinājumos, visās kostīmu pielaikošanās un rekvizītu iegādē. Gandrīz trīs mēnešus operā pavadīju dienu un nakti.
Kādas izjūtas tevi pārņēma pirmizrādes vakarā?
– Vislielākais uztraukums bija iepriekšējā dienā, kad notika ģenerālmēģinājums kopā ar skatītājiem. Biju pārāk uztraukusies, šķita, ka telpas risinājumā ir daudz nepilnību. Turklāt ģenerālmēģinājumā bija ieradušies mani draugi un kolēģi. Viņu klātbūtne pastiprināja jau tā sakāpināto atbildības izjūtu. Toties pirmizrādē konstatēju, ka man trūkst “obligātā” stresa. Kamēr skatītāji mūs sveica ar aplausiem, mani vecāki, omīte un brālis, būdami smalkjūtīgi, neskrēja mani meklēt aiz kulisēm, bet aizbrauca mājās. Pēc dažām stundām ar operas direktora mašīnu arī es devos uz Dzelzāmuru. Tas bija koleģiāls, jauks žests. Pēc tam gandrīz visu nakti ar ģimeni dalījāmies iespaidos un vērtējām izrādi.
Biju priecīga, uzzinot, ka maģistres grāds šopavasar tev tiks piešķirts par operas “Dēmons” scenogrāfiju un tērpiem. Droši vien esi saņēmusi arī jaunus darba piedāvājumus?
– Noteikti gribu beigt maģistrantūru šogad, bet vēl jāuzraksta darba teorētisks pamatojums un jānokārto valsts eksāmeni. Nesen saņēmu Dailes teātra režisora Mihaila Gruzdova uzaicinājumu veidot drāmas “Indrāni” scenogrāfiju un tērpus. Mani saviļņo režisora metodes darbā ar aktieriem. Pagaidām ik vakaru apmeklēju mēģinājumus. Padomā ir trīs jauni projekti ar vācu kolēģiem. Esmu iesaistījusies arī aizraujošā fotomākslas projektā. Šo izstādi pēc divām dienām varēs aplūkot Mencendorfa namā. Tur būs eksponēts arī viens mans darbs – sauksim to par “uzlabotu” fotogrāfiju.
Latvijas Nacionālā opera ar izrādi “Dēmons” šī gada augustā piedalīsies operas festivālā Somijā. Būs jāpārveido scenogrāfijas variants atbilstoši videi, jo festivāls notiek senā cietoksnī. Andrejs Žagars uzskata, ka man vajadzētu sagatavot operas “Dēmons” scenogrāfijas prezentāciju, jo festivāli jauniem māksliniekiem paver iespējas nokļūt plašākā apritē. Līdz tam laikam vēl jāuzlabo angļu valodas zināšanas. Lai ar savas nozares profesionāļiem varētu brīvi diskutēt par scenogrāfijas jebkuru jautājumu, jāapgūst arī speciālā terminoloģija.
***
Uzziņai
IEVAS KAULIŅAS RADOŠĀ BIOGRĀFIJA
– 2003. g. – operas Dēmons” scenogrāfija un tērpi.
Piedalīšanās starptautiskā studentu scenogrāfijas izstādē Prāgā.
– 2002. g. – scenogrāfija un kostīmi R. Blaumaņa lugai “Pazudušais dēls” Valmieras Drāmas teātrī (režisore M. Ķimele).
– 2000. g. – performance “Kontrabass” pēc P. Ziskinda darba motīviem Rīgā, galerijā “Noāss” (kopā ar Sandru Freibergu un Voldemāru Johansonu).
– 1999. g. – eksperimentāls latviešu mākslinieku grupas projekts Lionas (Francija) teātra festivālā.
Piedalīšanās starptautiskā studentu scenogrāfijas izstādē Prāgā.
