Kad aicināju Ati un Vari Jākobsonus no Gailīšu pagasta uz sarunu, puišu mamma jautāja, vai viņai jābrauc līdzi.
Kad aicināju Ati un Vari Jākobsonus no Gailīšu pagasta uz sarunu, puišu mamma jautāja, vai viņai jābrauc līdzi. Teicu, lai izvēlas pati, zēni taču jau lieli, mācās Uzvaras vidusskolas 8. klasē. Tomēr labi vien bija, ka arī mamma ieradās redakcijā. Puiši daudz nerunāja, liekot to darīt mammai – Ilzei Jākobsonei, akciju sabiedrības «Bauskas piens» ražošanas direktorei.
Atis un Varis Jākobsoni, pēc mammas vārdiem, ir vienas personības divas daļas. Vienā laikā dzimušie cilvēkbērni, kurus par dvīņiem nosaukt grūti.
Varis var visu, Atis meklē taisnību
«Nezinu, vai vispār var teikt, ka puiši ir dzimuši, jo mazie nāca pasaulē ar ķeizargrieziena palīdzību 1985. gada 17. janvārī plkst. 16. Ģimenē jau auga trīs bērni, kad sevi pieteica puikas. Tāpēc mums bija jāizlemj – laist mazos pasaulē vai ne… Kā jau parasti tādās reizēs – tētis dusmīgs, mamma raud. Vienīgi meita Zane sprieda racionāli – mums taču ir vēl divas gultiņas. Bijām pārliecināti, ka piedzims viens puika – Varis, taču bija lemts sagaidīt divus mazuļus.
Mammas Elzas mudināta, bērniem esmu likusi īsus, skanīgus un latviskus vārdus – Guna (20 gadu veca), Zane (19), Māris (16), Varis un Atis (13). Esmu pārliecināta, ka skaļš vārds cilvēkam uzliek atbildību. Vīram mūsu ģimenē ir visgarākais vārds – Benedikts.
Puikām kopēja ir tikai mamma un istaba, kuru parasti kārto Atis. Zēni ir atšķirīgi pēc izskata – Varim ir brūnas acis, Atis ir puisis ar zilām acīm un garāks par brāli. Varis ir diplomātiskāks. Atis vienmēr meklē taisnību. Viņam ir talants uz zīmēšanu. Dēls apmeklē Mākslas skolu. Varis dejo Uzvaras vidusskolā tautiskās un sporta dejas. Dvīņi skolā izpilda tā saukto «obligāto minimumu» – lai būtu miers no skolotājas un mammas,» stāstīja Ilze Jākobsone.
Dažādas intereses, dažādi draugi
«Man patīk algebra, fizkultūra, ģeogrāfija, amatu mācība, tajā nekas nav jādara,» tā Varis. «Es ar nepacietību gaidu zīmēšanu, literatūru, algebru, vēsturi, ģeogrāfiju,» sacīja Atis.
«Dēliem jau kopš bērnudārza laikiem ir dažādas intereses un arī draugi. Visbiežāk puikas strīdas par to, kurš spēlēsies ar kaķeni Melāniju,» sacīja mamma. «Atis ir saldummīlis. Viņam pietiek ar maizi un cukurtrauku. Varim garšo gaļas ēdieni,» turpināja stāstīt mamma.
Ilze Jākobsone jau ir aizmirsusi laiku, kad viņu dēvēja par astoņkājīšu mammu. Tagad bērni ir jau lieli un apjautuši to, kādu stabilitātes izjūtu spēj sniegt tik kupla ģimene.
