Bārbeles pusē nav stipru tradīciju, sacīja vietējie, kad jautāju par tām. Taču vārds pa vārdam atklājās, ka tomēr kāda ir – kopš 1882. gada bārbelieši regulāri iet uz bibliotēku.
Bārbeles pusē nav stipru tradīciju, sacīja vietējie, kad jautāju par tām. Taču vārds pa vārdam atklājās, ka tomēr kāda ir – kopš 1882. gada bārbelieši regulāri iet uz bibliotēku. Kaut arī pirmajā mirklī bibliotēkas apmeklējums nesaistās ar vārdu “tradīcija”, tomēr, precizējot tā skaidrojumu, izrādās, ka iešana uz bibliotēku ir vēsturiski izveidojusies un no agrākajām paaudzēm pārņemta paraža.
Paliek vecajā vietā
Bārbeles ļaudis izsenis meklējuši vietu, kur pulcēties. Sākotnēji par kultūras un izglītības centru veidojies Avotkrogs, kas atradies pie Sēravota, stāsta Bārbeles pagasta bibliotēkas vadītāja Brigita Krauze.
Kroga saistīšana ar kultūru un izglītību varbūt izraisa smīnu. B. Krauze teic, ka tolaik tā nav bijusi tikai dzertuve. Kad Avotkrogs pārdots Labdarības biedrībai, tajā ierīkota pirmā bibliotēka. Tās mūžs ildzis 19 gadu. Kādu laiku bārbeliešiem nācies iztikt bez grāmatu krātuves, jo ar valdības pavēli Labdarības biedrība slēgta. Tad tikusi dibināta vietējā izglītības biedrība “Rīts”, kura no jauna iekārtojusi bibliotēku Avotkrogā.
Pirmais pasaules karš pārtraucis bibliotēkas darbību. Līdz Kārļa Ulmaņa valdība 1920. gadā dibināja Kultūras fondu, kura Dome pēc diviem gadiem nolēma, ka Latvijā veidojams bibliotēku tīkls. 1923. gada 18. maijā Bārbeles lauksaimniecības biedrība “Tīrums” no Kultūras fonda saņēmusi bibliotēku. Tā atradusies Baznīckrogā. Pēc trim gadiem tas pārtapis par Biedrības namu. Kopš dibināšanas 1923. gadā bibliotēkas vieta nav mainījusies, tikai tās piederība, vadītāji, politiskās iekārtas, tā Brigita Krauze.
Netērē laiku bestselleriem
Tikpat stipra kā bibliotēkas ēka ir arī lasītāju pieķeršanās šai grāmatu krātuvei. “Bauskas Dzīve” tikās ar četriem ilglasītājiem – Mārtiņu Penķi, kurš strādā savā saimniecībā, Sarmīti Fluginu, Bārbeles pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāju, Līviju Simi, pensionētu inženieri celtnieci, Valentīnu Sēli, pensionētu krievu valodas skolotāju. Viņi ir bieži bibliotēkas apmeklētāji.
Līvija Sime ir liela lasītāja, kura mājās pārnes padsmit grāmatu. To iespaidā viņai viegli raisās valoda, vārdi virknējušies arī dzejoļos. Sākusi lasīt piecu gadu vecumā un jau bērnībā izvēlējusies “pieaugušo” grāmatas, tādas kā M. Mičelas “Vējiem līdzi”. L. Sime iecienījusi dažādu literatūru, piemēram, ceļojumu grāmatas, Skandināvijas un Itālijas autoru darbus. Vitālā kundze netērē laiku bestselleriem.
Par pensiju aizbrauc uz Grieķiju
L. Sime pamanījusies no pensijas sakrāt naudu, lai no ceļojumiem grāmatās dotos reālos izbraucienos. Viņa bijusi Parīzē, Grieķijā. Kad, to dzirdot, izbrīnā pacēlu uzacis, Līvija Sime atklāja noslēpumu. Izrādās, – kaza dod iztiku un iespēju atlikt naudiņu. Ceļojumi bagātinājuši L. Simes mūžu, pensionāres uzskati ir brīvāki nekā citiem viņas vecumā. Viņai nav nekādu aizspriedumu pret Daces Rukšānes grāmatām. L. Simei vairāk krīt acīs, ka bērni Bārbelē, Latvijā ir nepieklājīgi, nesveicinās.
Valentīna Sēle dzīvo viena, uz bibliotēku drīzāk nāk parunāties ar Gitiņu, kā visi lielākoties dēvē bibliotēkas vadītāju. V. Sēle piekrīt, ka vecākiem vairāk laika jāveltī bērnu audzināšanai. Valstī vajadzīgs likums, kas liktu bērnu pasaulē laidējiem savas atvases stingri uzmanīt līdz 18 gadu vecumam.
Palīdz atšķirt labu no ļauna
Sarmīte Flugina domā, ka tieši lasīšana bērniem varētu būt viens no veidiem, lai mācītos atšķirt labu no ļauna. Grāmatas viņa lasa priekšā skolā, savā ģimenē, un bērni klausās. S. Flugina, cik vien sevi apzinās, ir lasījusi. Bijusi arī Bārbeles bibliotēkas vadītāja. Skolotājai vairāk tīk dzeja, bibliotēku nozīmīgāku padara literārie vakari. Atmiņā iespiedies vakars ar novadnieci Maiju Krekli. Ar lielu interesi izlasījusi viņas grāmatu “Manas dzīvības saknes tevī” par slavenu rakstnieku mīlas peripetijām. S. Fluginai tīk arī dzeja, jālasa izziņas literatūra.
Mārtiņš Penķis, kurš brīvi lasa krieviski, cita starpā ciena arī latviešu klasiķu darbus, atzīst, ka ir izvēlīgs lasītājs – nekad nelasīs to, kas nepatīk. J. V. Gētes “Faustu” tā arī nav atvēris. Universitātē nav varējis tikt tieši tālab, ka neko nebija spējis pateikt par “Faustu”, taču arī pēc tik izšķirīga gadījuma to nav izlasījis. Tas esot vēl trakāks nekā D. Rukšānes sacerējumi.
Mārtiņš Penķis uzsver, ka daudz atkarīgs no tulkojuma, citādi “iet kā pa veciem kapiem”. Viņš bieži pārlasījis J. Hašeka “Šveiku”, Dž. Heriota grāmatas. Mārtiņš domā, ka bērnus nevar piespiest lasīt, viņos interese agri vai vēlu parādās. Tā noticis ar mazdēlu. Daudz no svara, vai citi ģimenes locekļi ciena grāmatas. Ja tā, tad droši, ka bērni arī lasīs, tā B. Krauze.
Atgriezīsies pie fundamentālām lietām
M. Penķis sācis ar vēstījumu par Pāvelu Morozovu, Valentīna Sēle kā vienu no pirmajām grāmatām atceras Aīdas Niedras “Rožu pelnus”.
Lasītāji piekrīt, ka bērni noteikti atsāks lasīt, atgriezīsies pie fundamentālām lietām, kā tas parasti notiek. “Viņi sāks lasīt Dikensu, Kroninu,” tā B. Krauze.
Ilggadējie lasītāji uzteica Brigitas Krauzes personības nozīmi bibliotēkas attīstībā. “Man bibliotēka ir galvā,” viņa ir lakoniska, uzsverot, ka šī iestāde ir ne tikai grāmatu krātuve, bet arī informācijas un komunikācijas centrs. Lasītāji minēja, ka bibliotēkai trūkst kopētāja, fonotēkas, tika pieminēta arī telpu šaurība. Tie ir virzieni, kuros vēl jāstrādā.
P. S. Paldies B. Krauzei.
***
Uzziņai
– Labdarības biedrības bibliotēkai piederējuši 450 izdevumi.
– Vietējai Izglītības biedrībai sākotnēji bijis ap simt grāmatu, Rīgā vēl bijušas pasūtītas grāmatas 200 rubļu vērtībā.
– Bārbeles lauksaimniecības kultūras biedrība “Tīrums” no Kultūras fonda saņēmusi bibliotēku, kurā 542 sējumi.
– 1925. gadā bibliotekārais aptvērums Bārbelē – 5,71%;
– 2003. gadā 25%.
– Patlaban bibliotēkā ir 8000 grāmatu.
***
Fakti
2002. gadā bibliotēku apmeklēja:
– 39 studenti,
– 11 skolotāji,
– 32 pensionāri,
– 67 pamatskolas audzēkņi,
– desmit māmiņas ar bērniem,
– 2003. gadā kopumā 228 lasītāji,
– šogad – 246 lasītāji.
