Klausoties radio, lasot avīzes, var papildināt savas zināšanas. Dienas skrien vēja spārniem. Nu jau aiz kalniem skaistie saulgrieži, Pēteri, Jēkabi, Annas, novada svētki un pagastu svētki, bet ikdienas problēmas ne tikai nezūd, bet atrodas arvien kaut kas jauns, par ko uztraukties. Vecāki satraukti par to, ka bērniem kreiļiem nav atbilstīgu darbarīku, kas piemēroti tikai kreiļiem. Meitenēm kreilēm skolotāja nemāk parādīt to vai citu darbiņu. Nu gan brīnums – no kā tikai tās problēmas neuztaisām! Kreilis nav slimība un nemaz netraucē dzīvot. Es to neizskaidrošu, jo neesmu ārste, bet kreile gan.
Kad mācījos vidusskolā, mēs klasē bijām trīs kreiļi, bet rakstījām ar labo roku. Vecāki un skolotāji palīdzēja, un rezultātā, lai cik jocīgi nebūtu, visi rakstījām ar labo roku, ēdām ar labo roku. Viens puisis bija pamanījies rakstīt ar abām rokām. Burtnīcā ar kreiso, uz tāfeles – ar labo. Mamma vadīja manu roku ar savējo un tā pamazām iemācīja.
Arī ēst ēdu ar labo roku, pateicoties vecaimammai, kas kā vanags uzmanīja, lai karote būtu labajā rokā. Ēdām pusdienās kāpostu zupu, es paņēmu karoti kreisajā rokā un tūliņ dabūju pa pieri ar kāpostainu karoti. Kāposta strēmele nokarājās no pieres līdz degungalam. Ar to viss bija atrisināts. Ar kreiso roku nemāku ne ēst, ne rakstīt.
Pārējo visu daru ar kreiso roku. Tās ir muļķības, ka meitenei kreilei nevar iemācīt rokdarbus, ka skolotāja nemāk parādīt, kā darāms tas vai cits rokdarbs. Es arī šuvu, adīju un izšuvu ar kreiso roku. Teikšu, kā ir – rokdarbi mani neaizrauj, bet ne tādēļ, ka esmu kreile. Nedramatizēsim to, kas nav tā vērts. Galvenais, lai bērni būtu visādi citādi veseli. Ja vecāki parūpēsies, bērnu var iemācīt strādāt arī ar labo roku, vismaz ēst un rakstīt noteikti. Pa pieri ar kāpostainu karoti gan nevajag sist. Tas labi iedarbojas, bet humāni tas nav. Labāk jārunā, jāstāsta, jārāda.
